Samarkandas amulets

vienlīdz apaļa ap gurniem un vidukli, un aiz viņas lidinājās vēl resnāks velnēns. Un dāmai pie sāniem… Netenjela sirds palēcās. Viņš pazina šīs ūdeņainās acis, zivij līdzīgo seju. Laima kungs, Siržulauzēja biedrs, un viņam aiz auss slapstījās pats mazākais un neveiklākais velnēns, kādu Netenjels jebkad bija redzējis. Zēna sejā tomēr nebija lasāms nekas, kad viņš nolieca galvu un piedāvāja uzkodas. Atvainojiet, cienītā kundze.

Nepazīstamā paņēma divas maizītes un Laims vienu. Netenjels padevīgi lūkojās grīdā, bet juta, ka vīrietis viņu vēro.

-   Vai es tevi jau agrāk neesmu kaut kur redzējis? viņš vai­cāja.

Sieviete parāva pavadoni aiz piedurknes. Nāc, Rufus! Kāpēc tu vērsies pie vienkārša sulaiņa, ja te ir tik daudz patiešām inte­resantu cilvēku, ar ko parunāt? Skaties tur nāk Amanda!

Burvis paraustīja plecus un ļāvās, lai viņu aizvelk tālāk. Nemierīgi nolūkodamies kompānijai pakaļ, Netenjels pama­nīja, ka Rufusa Laima velnēns joprojām blenž uz viņu, galvu pagriezis par deviņdesmit grādiem, bet tad viņi jau bija pazu­duši pūlī.

Kalpotājs blakus to nepamanīja, jo velnēnus nevarēja sare­dzēt. Šo darbiņu tu esi pabeidzis, viņš teica. Tagad paņem paplāti ar dzērieniem un aiznes viesiem. Viņi ir izslāpuši kā kamieļi. Tikai ar vēl sliktākām manierēm.

Daži viesi devās prom no priekšnama uz iekšējo galeriju, un Netenjelam tagad bija iemesls viņiem sekot. Viņam vajadzēja tikt prom no pūļa, lai apskatītu pārējo mājas daļu. Līdz šim viņš nebija manījis ne Siržulauzēju, ne amuletu, ne jebkādas iespējamas lamatas. Bet nekas nevarēja sākties, iekams nebija ieradies premjerministrs.

Gaitenī mazas ļaužu grupiņas vidū stāvēja sieviete no biblio­tēkas un enerģiski runāja. Netenjels uzturējās netālu, ļaudams garāmejošajiem viesiem apmainīt tukšās glāzes pret pilnajām.

-… jūs to varēsiet apskatīt pēc pāris minūtēm, sieviete teica. Tas ir pats burvīgākais, ko es jebkad esmu redzējusi. Saimons to lika atvest no Persijas īpaši šim vakaram.

-   Viņš pret tevi ļoti labi izturas, sausi konstatēja kāds vīrs, malkodams savu dzērienu.

Amanda Katkarta nosarka. Tā nudien ir, viņa attrauca. Viņš tiešām ir ļoti labs pret mani. Bet paklājs tas ir kaut kas vienreizējs! Esmu pārliecināta, ka tas tūlīt kļūs par modes lietu. Ņemiet vērā, ka to nebija viegli uzstādīt, viņa vīri strādāja visu nedēļu. Arī es pati pirmoreiz redzēju šo istabu tikai šorīt. Saimons teica, ka man aizrausies elpa, un tā patiešām arī notika.

-     Premjerministrs ieradies, kāds ieteicās. Sajūsmā izsau­kušies, viesi metās uz parādes durvju pusi, Amandai Katkartai skrienot visiem pa priekšu. Netenjels rīkojās tāpat kā pārē­jie kalpotāji un nekustīgi nostājās blakus tuvākajai kolonnai, gatavs pakalpot, ja vien viņam to lūgtu.

Pa parādes durvīm smaidīdams ienāca Ruperts Devro, vienā rokā saņēmis abus cimdus. Uz visa pārējā pūļa fona viņš izcēlās ne tikai ar eleganto apģērbu un personisko šarmu (kas bija tik­pat efektīgs, kā Netenjels atminējās no iepriekšējās reizes), bet arī ar saviem pavadoņiem: četriem pelēkos uzvalkos tērptiem miesassargiem un lempīgu, divus metrus garu ifrītu ar melni zaļu ādu. Ifrīts stāvēja tieši aiz sava saimnieka, drūmi raudzī­damies apkārt ar savām sarkanajām acīm.

Velnēni bailēs nodrebēja. Viesi cieņā nolieca galvas.

Netenjels nojauta, ka premjerministrs uzkrītoši un ārišķīgi demonstrē savu varu ministriem, no kuriem vismaz daži kāroja pēc viņa amata. Bet tas bija pietiekami vērienīgi, lai atstātu iespaidu uz Netenjelu. Kā gan Siržulauzējs cerēja uzveikt kaut ko tik spēcīgu kā šis ifrīts? Jau pati doma par ko tādu bija neprāts.

Bet te jau bija arī pats Siržulauzējs, kas steidzās šurp pa gai­teni, lai sveiktu augsto amatpersonu. Netenjela seja palika bez­kaislīga, bet iekšēji viņš trīcēja naidā.

-    Sveicināts, Rupert! Abi sarokojās. Siržulauzējs šķietami neievēroja ifrītu stāvam turpat viņam aiz pleca. Viņš pagriezās pret viesiem. Dāmas un kungi! Tā kā mūsu mīļais premjermi­nistrs ir ieradies, mēs varam oficiāli atklāt konferenci. Lēdijas Amandas vārdā sveicu jūs Hedlhemas muižā. Lūdzu, jūtieties kā mājās! Viņš palūkojās Netenjela virzienā. Zēns parāvās dzi­ļāk kolonnas ēnā. Siržulauzēja skatiens aizslīdēja tālāk. Pēc pavisam īsa brīža mēs dzirdēsim pirmās runas Lielajā salonā, kuru lēdija Amanda atjaunojusi īpaši šim pasākumam. Bet pa to laiku aicinu jūs doties uz piebūvi, kur tiks pasniegti atspir­dzinājumi.

Viņš pamāja ar roku minētās piebūves virzienā. Viesi sāka lēnām kustēties.

Siržulauzējs pieliecās tuvāk Devro. Slēpdamies aiz kolonnas, Netenjels izdzirdēja viņa vārdus: Man vēl jāveic daži priekš­darbi savai ievadrunai, ser. Lūdzu, atvainojiet mani. Būšu atpa­kaļ pēc pāris minūtēm.

Protams, protams, Siržulauzēj. Nesteidzieties.