Zelta pūķa karaļvalsts Bezgalīgās sērijas 2. grāmata

-    Iespējams, Majestāte, nenāktu par ļaunu uzmest skatienu jūsu ievainojumam, Tensings piedāvāja.

-    Kādēļ gan, Tensing? Mums jau ir cits karalis, un mans laiks ir beidzies.

-    Kamēr princis nav pierādījis, ka var par tādu kļūt, varbūt mums vēl nav cita karaļa, lama atbildēja un pacēla ievainoto savās spēcīgajās rokās.

Nepālas gaisa spēku varonis kādā stūrī atrada Bruņ­neša Teksa pamestu guļammaisu un iekārtoja impro­vizētu gultu, kur Tensings novietoja karali. Lai varētu ievainoto izmeklēt, lama pavēra viņa asiņaino jaku. Lode bija izskrējusi cauri, atstājot mugurā drausmīgu caurumu. Pēc brūces izskata un atrašanās vietas, kā arī pēc asins krāsas Tensings saprata, ka ir skartas plaušas. Viss lamas mentālais spēks un dziednieka spējas šai gadījumā vairs neko daudz nevarēja līdzēt. To zināja arī mirstošais karalis, tomēr viņam bija nepieciešams mazliet laika, lai dotu pēdējās pavēles. Lama aizsedza asiņojošo ievainojumu, cieši apsaitēja krūškurvi un lika pilotam no improvizētās virtuves atnest vārošu ūdeni, lai varētu pagatavot zāļu tēju. Pēc stundas valdnieks, kaut arī vēl bija ļoti vārgs, bija atguvis apziņu un domas skaidrību.

-    Dēls, tev jābūt labākam karalim nekā es, viņš sacīja Dilam Bahadūram un norādīja, lai viņš uzliek kaklā karalisko medaljonu.

-    Tēvs, tas nav iespējams.

-    Uzklausi mani, jo vairs nav atlicis daudz laika! Šīs būs manas pavēles. Pirmkārt, ātri vien apprecies ar sievieti, kas būtu tikpat spēcīga kā tu! Viņai jākļūst par mūsu tautas māti, un tev par tās tēvu. Otrkārt, aizsargā mūsu karaļvalsts dabu un tradīcijas; neuzticies tam, kas nāk no ārienes! Treškārt, nesodi Judīti Kinsku, sievieti no Eiropas! Es nevēlos, lai viņa atlikušo mūžu pavada cietumā. Viņa ir pieļāvusi ļoti smagas kļūdas, tomēr nav mūsu varā attīrīt viņas karmu. Viņai būs jāatgriežas citā reinkarnācijā, lai iemācītos to, ko nepa­guva šajā dzīvē.

Tikai tad viņi atcerējās par sievieti, kas bija izraisī­jusi šo traģēdiju. Draugi sprieda, ka viņa droši vien nav nekur tālu tikusi, jo nepazīst apkārtni, aizbēgusi bez ieroča, pārtikas, silta apģērba un turklāt basām kājām, jo Bruņneša Tekss viņai bija licis novilkt kurpes. Tomēr Aleksandrs domāja, ka viņa varēja izbēgt arī no pašas elles, ja jau bija spējusi tik izmanīgi nozagt pūķi.

-    Es nejūtos gatavs pārvaldīt valsti, tēvs, ar nokārtu galvu nopūtās princis.

-    Tev, dēls, nav izvēles. Tu esi labi sagatavots, tu esi drosmīgs, un tev ir tīra sirds. Lūdz padomu Zelta pūķim!

-    Tas taču ir gājis bojā!

-    Panāc tuvāk, man tev kas jāsaka.

Pārējie paspēra pāris soļu atpakaļ, lai atstātu karali un princi vienus, un Dils Bahadūrs pielika ausi pie karaļa lūpām. Princis uzmanīgi klausījās karaļvalsts visstingrāk glabāto noslēpumu to, ko astoņpadsmit gadsimtus bija zinājuši tikai kronēti karaļi.

-    Varbūt nu ir pienācis laiks atvadīties, Dil Bahadūr, Tensings noteica.

-    Vai es varu palikt ar tēvu līdz pat beigām?…

-    Nē, dēls, tev jādodas prom tūdaļ pat… valdnieks nomurmināja.

Dils Bahadūrs noskūpstīja tēvu uz pieres un atkāpās. Tensings cieši apskāva mācekli. Viņi atvadījās uz ilgu laiku, iespējams, uz visiem laikiem. Princim nu bija jāveic iesvētīšanas pārbaudījums, un varēja gadīties, ka dzīvs viņš vairs neatgriežas. Savukārt lamam bija jāpilda Grrijmprai dotais solījums un jāpavada Sniega cilvēku ielejā seši gadi, viņu aizvietojot. Pirmo reizi mūžā Tensings jutās emociju pievārēts. Viņš mīlēja šo puisi kā paša dēlu, vairāk nekā sevi pašu, un šķiršanās sāpēja kā apdegums. Lama mēģināja distancēties un nomierināt satraukto sirdi. Viņš vēroja savā prātā notiekošo, dziļi elpoja, sekoja savām vētrainajām sajūtām un sprieda, ka priekšā vēl garš ceļš, lai spētu atteikties no pieķeršanās zemes lietām, pat sajūtām. Viņš zināja, ka garīgajā sfērā atšķirtība nepastāv. Lama atcerējās, ko pats bija mācījis princim, katra būtne ir daļa no viena veseluma, viss ir vienots. Dils Bahadūrs bija cieši saistīts ar Tensingu šajā un iepriekšējās reinkarnācijās. Tad kāpēc viņš tagad jutās tik skumjš?

-     Vai es spēšu nokļūt līdz Svētajai vietai, godātais skolotāj? pārtraukdams lamas pārdomas, jauneklis jautāja.

-    Atceries, ka tev jābūt kā Himalaju tīģerim, ieklau­sies intuīcijas un instinkta balsī! Uzticies savas sirds tikumiem! mūks atbildēja.

Princis, Nadja un Aleksandrs devās atpakaļ uz gal­vaspilsētu. Tā kā viņi jau zināja ceļu, tad bija sagatavo­jušies visiem šķēršļiem. Vini izmantoja īsāko ceļu caur Sniega cilvēku ieleju, tāpēc nesatika ģenerāļa Mijara Kunglunga vadīto kareivju grupu, kas tieši tobrīd kopā ar Pemu un Keitu Koldu kāpa augšup pa šauro kalnu taku.