Zelta pūķa karaļvalsts Bezgalīgās sērijas 2. grāmata

-    Godātais skolotāj, tā tiešām esmu es! meite­ne sacīja un, norādot uz pazemoto militāristu, pie­bilda: Varbūt labāk atlaist godāto ģenerāli Mijaru Kunglungu…

Tensings uzmanīgi nolika ģenerāli zemē, noņēma viņam no kakla ķēdi un, pieres augstumā salicis kopā delnas, ar cieņu noliecās.

-    Tampo kachi, godātais ģenerāli, mūks sveicināja.

-    Tampo kachi. Kur ir karalis? atbildēja ģenerālis, cenšoties slēpt dusmas un sakārtot uniformu.

Tensings paspēra soli sānis, un grupa iegāja plašā telpā. Pirms daudziem gadiem bija iebrukuši puse jumta, un arī atlikušais vairs tik tikko turējās. Vienā sienā bija izdrupis liels caurums, pa kuru ieplūda gais­ma. Aiz kalna virsotnes aizķēries mākonis apkārtni padarīja miglainu un neskaidru kā sapnī. Drupās karā­jās noskrandis paklājs, un uz grīdas, it kā atpūšoties pārsteigta, brīnumainā kārtā neskarta gulēja eleganta Būdas skulptūra.

Karalis gulēja uz improvizēta galda, pusduča sveču ieskauts. Sveču liesmas zeltainajā miglā plīvoja kā kristāls aukstā gaisa strāvā. Par spīti militāristu iebru­kumam, līķi apstāvošais varonīgais nepāliešu pilots neizkustējās ne no vietas.

Keitai Koldai šķita, ka viņa piedalās kādas filmas uzņemšanā. Aina bija nereāla: pa pusei sabrukusi baltas miglas tīta zāle; uz grīdas simtiem gadu vecu skulptūru un kolonnu drupas; sniegs un sarma grīdas iedobēs. Arī personāžs bija tikpat teatrāls: Boroba sēž uz pleca milzī­gam mūkam ar cīkstoņa augumu un svētā seju; kā kļū­das dēļ šeit nokļuvis uniformā tērptais skarbais Mijars Kunglungs, daži zaldāti un pilots; un visbeidzot karalis, kas pat miris izskatījās mierīgs un cieņas pilns.

-    Kur ir Aleksandrs un Nadja? noguruma mākta, Keita jautāja.

19 Princis

Sekojot video un GPS norādījumiem, pa priekšu gāja Aleksandrs, jo princis nesaprata, kā aparāti darbojas, un nebija laika viņam to skaidrot. Aleksandrs nebija speciā­lists elektronikā, turklāt šis bija ultramoderns modelis, kuru izmantoja tikai amerikāņu karaspēks, tomēr viņš bija pieradis izmantot jaunās tehnoloģijas, tāpēc nebija grūti saprast aparāta darbības pamatprincipus.

Dils Bahadūrs divpadsmit savas dzīves gadus bija gatavojies brīdim, kad stāsies priekšā pils apakšējās daļas durvju labirintam, pārkāps Pēdējo vārtu slieksnim un citu pēc cita pieveiks dažādos Svētās vietas šķēršļus. Viņš bija apguvis norādījumus, paļaujoties uz tēva klātbūtni, ja pats kaut ko nevarēs atcerēties. Tagad viņam pašam vajadzēja veikt šo pārbaudījumu, un vienīgā palīdzība bija jaunie draugi Nadja un Aleksandrs, kā arī Tensinga padomi. Sākumā princis uz nelielo ekrānu Aleksandra rokās skatījās ar neuzticību, iekams saprata, ka tas ved uz pareizajām durvīm. Viņiem ne reizi nenācās iet atpa­kaļ vai atvērt nepareizās durvis, līdz draugi nokļuva zelta lampas zālē. Šoreiz Pēdējos vārtus neviens nesargāja.

Asins peļķes no grīdas bija bez pēdām pazudušas un zilo kaujinieku ievainotais sargs un viņa biedra līķis bija aizvākts, bet neviens cits viņu vietā stājies nebija.

-    Ooo! Nadja un Aleksandrs reizē iekliedzās, ierau­got brīnišķīgās durvis.

-    Mums jāpagriež nefrīti. Ja kļūdīsimies, sistēma bloķēsies un mēs nevarēsim ieiet, princis brīdināja.

-    Mums tikai uzmanīgi jāskatās, ko darīja karalis. Tas ir ierakstīts video, Aleksandrs skaidroja.

Viņi noskatījās ierakstu divas reizes, līdz bija pilnīgi droši, un pēc tam Dils Bahadūrs pabīdīja četrus lotosa zieda formā izgrieztus nefrīta gabalus. Nekas nenotika. Skaitot sekundes, trīs jaunieši uz brīdi aizturēja elpu. Drīz vien durvju vērtnes sāka lēni kustēties.

Viņi nokļuva apaļā istabā ar deviņām vienādām dur­vīm un, gluži tāpat kā to pāris dienu iepriekš bija darījis Bruņneša Tekss, Aleksandrs nostājās līdzās uz grīdas uzgleznotai acij, izpleta rokas un pagriezās četrdesmit piecu grādu leņķī. Viņa labā roka norādīja uz durvīm, kuras vajadzēja atvērt.

Jaunieši izdzirdēja biedējošu gaudu kori, un nāsīs iesitās trūdu un puvuma smaka. Neko nevarēja redzēt, apkārt bija tikai melna tumsa.

-    Es iešu pirmais, jo mans totēma dzīvnieks jaguārs redz tumsā, Aleksandrs piedāvāja, kopā ar draugiem pārkāpjot slieksni.

-    Vai tu kaut ko redzi? Nadja viņam jautāja.

-    Neko, Aleksandrs atzinās.

-    Tādā situācijā kā šī noderīgāks būtu kāds vien­kāršāks totēma dzīvnieks, piemēram, prusaks, Nadja nervozi iesmējās.

-    Iespējams, ka doma lietot kabatas lukturīti nemaz nav zemē metama… princis novilka.

Aleksandrs jutās kā pēdējais muļķis. Puisis pavisam bija aizmirsis, ka viņam jakas kabatā ir kabatas nazis un lukturītis. To iededzot, draugi ieraudzīja gaiteni, izgāja tam cauri un nonāca pie vēl vienām durvīm. Viņi tās ļoti uzmanīgi atvēra. Tur smirdoņa bija vēl neciešamāka, tomēr bija arī mazliet gaismas, kas ļāva kaut ko saska­tīt. Jauniešiem apkārt no griestiem nokarājās cilvēku skeleti, kas šūpojās gaisā un knakšķināja kaulus, bet uz grīdas mudžēja dzīvas čūskas. Aleksandrs iekliedzās un mēģināja atkāpties, bet Dils Bahadūrs satvēra draugu aiz rokas.