Zelta pūķa karaļvalsts Bezgalīgās sērijas 2. grāmata

-    Kauli ir ļoti seni, tie šeit ir nolikti pirms daudziem gadsimtiem, lai aizbiedētu svešiniekus, viņš sacīja.

-    Un čūskas?

-    Jaguār, Skorpiona sektas vīri te tika cauri, tas nozīmē, ka arī mēs to varam izdarīt, Nadja draugu uzmundrināja.

-    Pema sacīja, ka tie tipi ir imūni pret kukaiņu un reptiļu indi, Aleksandrs atgādināja.

-    Iespējams, šīs čūskas nemaz nav indīgas. Kā man mācīja godātais skolotājs Tensings, indīgo čūsku galva ir vairāk trīsstūraina. Dosimies uz priekšu! princis izrīkoja.

-    Šie reptiļi videoierakstā neparādās, Nadja pie­bilda.

-    Kamera atradās karaļa medaljonā, tāpēc tā fik­sēja to, kas bija viņam tieši pretī, nevis zem kājām, Aleksandrs paskaidroja.

-    Tas nozīmē, ka mums īpaši jāuzmanās no visa, kas atrodas zemāk un augstāk par karaļa krūtīm, meitene secināja.

Princis un viņa draugi pabīdīja malā skeletus, uzkāpa čūsku paklājam un aizgāja līdz nākamajām durvīm, kas veda uz tukšu un krēslainu telpu.

-    Pagaidi! Aleksandrs apturēja princi. Šeit tavs tēvs pakustināja kaut ko, kas atrodas pie sliekšņa.

-    Es atceros, tas ir no koka izgrebts čiekurs, Dils Bahadūrs sacīja un sāka taustīt sienu.

Viņš atrada meklēto izcilni un pagrūda to. Čiekurs iegrima, un tūdaļ visi trīs dzirdēja šaušalīgu skaņu un redzēja, kā, saceļot putekļu mākoni, no griestiem krīt šķēpi. Viņi nogaidīja, līdz pēdējais šķēps ieduras grīdā.

-    Tagad mums lieti noderētu Boroba. Viņš varētu iet pirmais… Labi, iešu es, galu galā esmu vistievākā un vieglākā, Nadja nolēma.

-    Man nāk prātā, ka šis slazds varētu arī nebūt tik vienkāršs, kā izskatās, Dils Bahadūrs draugus brīdi­nāja.

Balansējot viegli kā ērglis, Nadja devās pāri pir­majām metāla nūjām. Viņa bija nogājusi tikai pāris metru, kad ar ceļgalu nejauši pieskārās vienai no tām, un pēkšņi zem meitenes kājām pašķīrās grīda. Nadja instinktīvi pieķērās vistuvāk esošajiem šķēpiem un pa­lika karājoties tukšumā. Viņas rokas slīdēja pa metālu, kamēr meitene ar kājām meklēja kādu atbalsta punktu. Tikmēr Aleksandrs steidzās palīgā, nemaz neskatoties sev zem kājām, un jau bija nokļuvis līdz draudzenei. Ar vienu roku viņš satvēra Nadju ap jostasvietu un, cieši piespiedis, vilka uz augšu. Šķita, ka visa zāle sāk šūpoties kā zemestrīces laikā, un no griestiem nokrita vēl vairāki šķēpi, tomēr patālu no jauniešiem. Vairākas minūtes draugi sastinguši un apkampušies gaidīja, pēc tam ļoti lēnām sāka kustēties.

-    Nepieskaries nekam! Nadja čukstēja, baidoties, ka pat izelpotais gaiss var izraisīt jaunu traģēdiju.

Viņi nokļuva otrā pusē un ar zīmēm rādīja Dilam Bahadūram, lai viņš seko, bet princis jau bija sācis iet, jo nebaidījās no šķēpiem viņu sargāja amulets.

-    Mēs varējām mirt pienagloti pie grīdas kā kukaiņi, tīrot aizsvīdušās brilles, Aleksandrs novilka.

-    Bet tā taču nenotika, vai ne? Nadja atgādināja, par spīti tam, ka arī pati bija tikpat nobijusies.

-    Trīs reizes dziļi ieelpojiet, ļaujiet gaisam nokļūt līdz pat vēderam, un pēc tam to lēnām izelpojiet. Iespējams, tas jums palīdzēs nomierināties… princis ieteica.

-     Mums nav laika nodarboties ar jogu. Iesim tālāk! Aleksandrs viņu pārtrauca.

GPS rādīja, kuras durvis jāatver, un, tiklīdz viņi to izdarīja, šķēpi visi reizē pacēlās gaisā, un istaba atkal izskatījās tukša. Tālāk draugi atrada divas istabas ar vai­rākām durvīm, tomēr bez slazdiem. Viņi mazliet nomie­rinājās, sāka elpot lēnāk, tomēr nezaudēja modrību.

Drīz vien visi trīs jaunieši atradās pilnīgi tumšā telpā.

-    Videoierakstā neko nevar redzēt, ekrāns ir pilnīgi melns, Aleksandrs sacīja.

-    Kas gan šeit slēpjas? Nadja satraucās.

Princis ar lukturīti apgaismoja grīdu, uz kuras varēja redzēt kuplu, augļiem un putniem pilnu koku, kas bija uzgleznots tik meistarīgi, ka izskatījās, it kā tas tiešām augtu istabas vidū. Koks bija tik skaists un šķita pilnīgi drošs tā vien gribējās tam pieskarties.

-    Nesperiet ne soli! Tas ir Dzīves koks. Esmu dzir­dējis daudzus stāstus par briesmām, kas draud, tam uzkāpjot, Dils Bahadūrs iesaucās, pavisam aizmirsis par pieklājīgu uzvedību.

Princis paņēma nelielo tasīti, kurā parasti gatavoja ēdienu un vienmēr nēsāja sev līdzi starp tunikas kro­kām, un nometa to zemē. Dzīvības koks bija uzgleznots uz plāna zīda auduma, kas pārvilkts pāri dziļai akai. Viens solis, un viņi pazustu tukšumā. Draugi nezināja, ka šeit bija miris viens no Bruņneša Teksa vīriem. Bandīta mirstīgās atliekas gulēja akas dibenā, un žurkas pašlaik plēsās ap viņa kauliem.

-    Kā mēs varam tikt tālāk? Nadja jautāja.

-    Varbūt būtu labāk, ja jūs paliktu šeit, princis norādīja.

Dils Bahadūrs ļoti uzmanīgi taustījās ar kāju, līdz uzgāja izvirzījumu visā sienas garumā. To nevarēja redzēt, jo karnīze bija melni krāsota un saplūda ar grīdu. Piespiedis muguru sienai princis devās uz priekšu. Dažus centimetrus viņš pavirzīja uz priekšu labo kāju, atguva līdzsvaru un tad lika kreiso. Tā Dils Bahadūrs nonāca otrā pusē.

Aleksandrs saprata, ka Nadjai šis būs viens no grūtā­kajiem pārbaudījumiem, jo viņa baidās no augstuma.