Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-     Ne no vienas, - Jondalars atbildēja. - Mēs neesam no Mamutu cilts. Atlaidis Eilu un izstiepis abas rokas ar plaukstām uz augšu, viņš paspēra soli uz priekšu, tādējādi draudzīgā sveicienā rādīdams, ka rokās neko neslēpj. - Esmu Jondalars no Zelandoni cilts.

Rokas netika paspiestas. - Zelandoni? Tas ir dīvaini… paga, vai tik divi svešinieki nebija apmetušies pie tiem upes ļaudīm, kas dzīvo no šejienes uz rietumiem? Man šķiet, ka tavs vārds liekas kaut kur dzir­dēts.

-    Jā, mēs ar brāli bijām pie viņiem apmetušies, - Jondalars apstip­rināja milzeņa dzirdēto.

Virs ar ugunīgo bārdu kādu brīdi iegrima pārdomās un tad negai­dīti metās pie Jondalara un sagrāba garo, blondo vīrieti spēcīgā lāča apskāvienā.

-    Tad jau mēs esam radinieki! - Milža sejā atplauka plats un sirsnīgs smaids. - Toli ir manas māsīcas meita!

Arī Jondalara sejā atgriezās smaids, šoreiz nedaudz pārsteigts.

-    Toli? Mamutu cilts sieviete vārdā Toli ir mana brāļa sievas radiniece! Viņa man iemācīja jūsu valodu.

-     Nu kā tad! Es taču tev teicu, ka esam radinieki. - Viņš sagrāba draudzīgajā žestā izstieptās Jondalara rokas, kuras iepriekš bija norai­dījis. - Mani sauc Taluts, esmu Lauvas apmetnes vadonis.

Eila pamanīja, ka visi ļaudis smaida. Atzinīgi novērtēdams sievieti, arī viņai Taluts plati uzsmaidīja. - Kā redzu, tagad tu vairs neceļo kopā ar brāli, - viņš sacīja Jondalaram.

Zelandoni vīrietis atkal aplika Eilai roku, un, pirms viņš atbildēja, jaunā sieviete sava vīrieša pierē pamanīja ievelkamies tikko manāmu sāpju rievu. - Šī ir Eila.

-    Kāds neparasts vārds! Vai viņa ir no upes ļaudīm?

Jondalaru šokēja šis tiešais jautājums, bet, atcerējies Toli, viņš pie sevis pasmaidīja. Mazā, druknā sieviete, kuru viņš pazina, pēc izskata nemaz nelīdzinājās milzīgajam, lempīgajam vīram, kas tagad šeit stā­vēja upes krastā, bet abiem dzīslās ritēja radniecīgas asinis. Abi uzdeva tiešus jautājumus; abiem piemita tā pati neapzinātā, dabiskā vaļsirdība. Jondalars nezināja, ko atbildēt. Eilas izcelšanos nebūs viegli izskaid­rot.

-     Nē, viņa dzīvoja ielejā dažu dienu ceļojuma attālumā no šejie­nes.

Taluts izskatījās apjucis. - Neesmu dzirdējis, ka sieviete ar tādu vārdu dzīvotu kaut kur šeit tuvumā. Vai esi pārliecināts, ka viņa ir no Mamutu cilts?

-     Viņa nav no Mamutu cilts.

-    Tad no kādiem ļaudīm viņa nāk? Šajā apkārtnē dzīvojam tikai mēs, kas medījam mamutus.

-     Man nav savas cilts, - Eila ierunājās, izaicinoši paceldama zodu.

Taluts viņu vērīgi nopētīja. Sieviete bija šos vārdus pateikusi viņa

valodā, bet balss tembrs un skaņu veidošanas tehnika bija… dīvaina. Tā nebija nepatīkama, bet neparasta. Jondalaram piemita kādas svešas valodas akcents; bet atšķirība, ar kādu runāja sieviete, bija kas vairāk par akcentu. Taluts bija ieintriģēts.

-    Nu labi, šī nav īstā vieta garu sarunu risināšanai, - Taluts beidzot noteica. - Ja neielūgšu jūs paciemoties, Nezija man uzsūtīs Mātes pa­matīgas dusmas. Ciemiņi allaž ienes patīkamu satraukumu, un nu jau kādu labu laiku mūs neviens nav apciemojis. Jondalar no Zelandoni un Eila bez savas cilts, esiet laipni lūgti Lauvas apmetnē! Vai apciemosiet mūs?

-    Eila, ko tu saki? Vai gribi viņus apciemot? - Jondalars apjautājās, pāriedams uz Zelandoni valodu, lai viņa varētu atklāti atbildēt, nebaido­ties kādu apvainot. - Vai tev nav pienācis laiks iepazīties ar cilvēkiem? Vai tad tieši to Iza neieteica tev darīt - atrast savus cilvēkus?

Jondalars negribēja izrādīt pārāk lielu dedzību, bet pēc tik ilga laika, kad viņam nebija bijusi iespēja ne ar vienu parunāties, viņš dega ne­pacietībā šo ielūgumu pieņemt.

-     Es gan nezinu, - Eila atbildēja, neizlēmīgi saraukusi pieri. - Ko viņi par mani domās? Viņi gribēs zināt, no kādiem ļaudīm nāku. Man vairs nav savu laužu. Ja nu es viņiem nepatikšu?

-     Eila, tici man, tu viņiem patiksi. Es zinu, ka tā būs. Taluts taču tevi ielūdza, vai ne? Viņam bija vienalga, ka nemācēji paskaidrot, no kādiem ļaudīm esi nākusi. Turklāt, ja nedosi viņiem šo iespēju, tā arī nekad neuzzināsi, vai viņi tevi pieņems un vai tev pašai viņi patiks. Zini, šie ir tie ļaudis, pie kuriem tev vajadzēja uzaugt. Mums jau nav ilgi tur jāpaliek. Jebkurā laikā varēsim doties prom.

-    Vai varēsim jebkurā laikā aiziet?

-     Nu, protams.

Cenšoties izdomāt, ko darīt, Eila nodūra acis un lūkojās zemē. No vienas puses, jaunā sieviete gribēja iet viņiem līdzi; viņa pret šiem ļaudīm izjuta simpātijas un vēlējās uzzināt par tiem ko vairāk, bet, no otras puses, viņas kuņģis bija bailēs sarāvies čokurā. Pacēlusi acis, Eila ieraudzīja divus pinkainus stepes zirgus ganāmies leknajā upmalas pļavā, un viņas bailes pieņēmās spēkā.

-     Bet kā tad ar Vīniju? Ko mēs ar viņu darīsim? Ja nu šie ļaudis vēlēsies viņu nogalināt? Es nekad nepieļaušu, ka kāds nodarīs pāri Vīnijai!

Jondalars bija aizmirsis par Vīniju. Ko gan šie ļaudis nodomās? Viņš mocījās neziņā.

-     Eila, nezinu, ko viņi darīs, bet, ja pateiksim, ka ķēvīte mums ir dārga un nav domāta apēšanai, nedomāju, ka viņi Vīniju nogalinās.