Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Eila bija viņu atradusi stipri saplosītu un gandrīz vai mirušu. Tas notika siltā gadalaika pašās pirmajās dienās, un tagad pavasaris jau gandrīz bija beidzies. Viņa apjauta to traģēdiju, ko jaunais Zelandoni vīrietis bija pārcietis. Kamēr Eila jauno vīrieti kopa un ārstēja, viņi viens otrā iemīlējās, kaut ari ilgu laiku abiem vajadzēja pārvarēt stipri atšķirīgās audzināšanas barjeras. Abi vēl joprojām turpināja iepazīt viens otra paradumus un garastāvokļus.

Eila un Jondalars steidza novākt savu apmetni un, par lielu pār­steigumu un interesi gaidošajiem ļaudīm, uzkrāva visu savu iedzīvi Vīnijai mugurā, nevis ievietoja mugursomās vai plecu somās, ko paši būtu nesuši uz muguras. Kaut arī dažkārt viņi abi kopā bija jājuši uz spēcīgās ķēves muguras, šobrīd Eila nodomāja, ka Vīnija un kumeļš nebūs tik tramīgi, ja redzēs savu saimnieci ejam blakus. Abi sāka iet aiz ļaužu bariņa. Jondalars veda Skrējēju garā virvē, kas bija piestiprināta pie pavadas, ko vīrietis pats bija uzmeistarojis. Vīnija sekoja Eilai bez jebkādas redzamas skubināšanas.

Vairākas jūdzes ļaužu bariņš gāja gar upi cauri platai ielejai, kuru ieskāva apkārtējo pļavu lēzenas nogāzes. Tajā auga zāle līdz krūtīm, uz tuvējām nogāzēm zeltainos viļņos līgojās vārpas, kas bija nobriedušas un no smaguma nolikušas, pieskaņodamās saltā gaisa vēsajam ritmam, kas brāzmainām pūsmām plūda no ziemeļos esošā milzīgā ledāja. At­klātajā stepē dažas līkas, panīkušas priedes un bērzi centās ieaugt upes krastā, koku saknes meklēja mitrumu un patvērumu no iznīcinošā vēja. Gar pašu upes malu augošie grīšļi un niedres vēl joprojām bija zaļi, kaut ari saltais vējš purināja augu stublājus un laupīja tiem lapas.

Latija turējās atstatu, šad un tad atskatīdamās uz zirgiem un sievieti, līdz aiz upes līkuma ceļotāji ieraudzīja vairākus cilvēkus. Tad meitene aizskrēja visiem pa priekšu, gribēdama būt pirmā, kas paziņos saviem ļaudīm par ciemiņiem. Izdzirdējuši meitenes saucienus, ļaudis pagriezās un apstulbuši raudzījās.

Arī citi ļaudis sāka nākt ārā, kā Eilai izskatījās, no tādas kā lielas alas upes malā, bet tādu mītni viņa nekad agrāk nebija redzējusi. Šķita, ka šī ala ir izaugusi no nogāzes, kas atradās pretī upei, bet tai nebija neregulāras klints formas ar apaugušām malām. Uz velēnu jumta vī­dēja zāle, bet alas atvere bija pārāk līdzena, pārāk pareiza un izskatījās dīvaini nedabiska. Tā bija perfekti izveidota simetriska velve.

Pēkšņi kaut kur dziļi zemapziņā Eila visu saprata. Tā taču nebija ala, un šie ļaudis nepiederēja pie klana! Viņi neizskatījās pēc Izas, kas bija vienīgā Eilas māte, kuru viņa atcerējās, ne arī pēc Kreba vai Bruņa, kas bija maza auguma, muskuļoti, ar lielām acīm, kuras aizklāja biezas uz­acis, šiem ļaudīm nebija zemas pieres ar plakanu galvas formu un žoklis bez zoda, kas bija izvirzīts uz priekšu. Šie cilvēki izskatījās līdzīgi viņai pašai. Viņi bija tādu ļaužu, kuriem Eila bija piedzimusi. Viņas māte, īstā māte, droši vien izskatījās kā viena no šim sievietēm. Šie ļaudis bija Citi! Šeit bija viņu mājas! Atklāsme uzbangoja Eilā divējādas jūtas - satraukumu un nelielas bailes.

Ierodoties pastāvīgajā Lauvas apmetnes ziemas mītnē, svešinieki - un viņu vēl dīvainākie zirgi - tika sagaidīti stindzinošā klusumā. Tad pēkšņi visi sāka reizē runāt.

-    Talut! Ko tu šoreiz esi atvedis? - Kur tu dabūji tādus zirgus? - Ko tu viņiem nodarīji?

Kāds uzrunāja Eilu: - Kā tu liec viņiem apstāties?

-    Talut, no kādas apmetnes viņi ieradušies?

Skaļais, sabiedriskais ļaužu bariņš metās uz priekšu, vēlēdamies apskatīt un aptaustīt gan svešiniekus, gan viņu zirgus. Eila jutās sa­traukta un apmulsusi. Jaunā sieviete nebija pieradusi pie tik daudz cilvēkiem. Viņa nebija pieradusi pie tā, ka ļaudis runā, - īpaši, ja visi runā vienlaikus. Vīnija atkāpās sānis, izslēja ausis un galvu, izlieca kaklu un mēģināja aizsargāt tramīgo kumeļu un izvairīties no pūļa, kas viņu ieskāva.

Jondalars redzēja Eilas apmulsumu, zirgu tramīgumu, bet nespēja likt to Talutam vai pārējiem ļaudīm saprast. Ķēve svīda, mētāja asti un griezās uz riņķi. Pēkšņi Vīnijas pacietības mērs bija pilns. Saslējusies pakaļkājās, ķēvīte bailēs iezviedzās un spārdīdamās izlauzās no pūļa, atmetot ļaudis atpakaļ.

Vīnijas izmisums pievērsa Eilas uzmanību. Viņa pasauca ķēvi vārdā, kas izklausījās pēc mierinoša zviedziena, un žestikulēja ar rokām, kā bija sazinājusies, pirms Jondalars viņai iemācīja runāt.

-    Talut! Neviens nedrīkst pieskarties zirgiem, pirms Eila nav to atļā­vusi! Tikai viņa māk tos kontrolēt. Zirgi ir mierīgi un rātni, bet ķēve var kļūt bīstama, ja tiek izprovocēta vai jūt, ka kumeļam draud briesmas. Kādu var savainot, - Jondalars brīdināja.

-    Atkāpieties! Jūs dzirdējāt, ko viņš sacīja, - Taluts iesaucās grandošā balsī, kas itin visus apklusināja.