Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Jondalars atcerējās pats savu pārsteigumu un sākotnējo apbrīnu par Eilas attiecībām ar zirgu. Būtu interesanti paskatīties šo ļaužu reakciju uz to. - Man ienāca prātā viena doma.

Taluts nesaprata, ko Eila un Jondalars viens otram pateica, bet no­jauta, ka sieviete negrib nākt ciemos, bet vīrietis cenšas viņu pierunāt. Vēl Lauvas apmetnes vadonis pamanīja, ka ari svešajā valodā sieviete runāja ar tādu pašu neparastu akcentu. Tā vadonis saprata, ka tā ir vīrieša dzimtā valoda, nevis sievietes.

Ar zināmu baudu Taluts apsvēra sievietes noslēpumaino būtību - vi­ņam patika viss jaunais un neparastais; viss neizskaidrojamais viņu izaicināja. Bet tad pēkšņi šī mistērija pārgāja pilnīgi jaunā dimensijā. Eila skaļi un spalgi iesvilpās. Negaidot gaišbrūna ķēve un neparasti tumšbrūnas krāsas kumeļš ieaulekšoja viņiem pa vidu, pieskrēja tieši pie sievietes un rātni apstājās, un viņa tos paglāstīja. Lielais vīrs ap­spieda bijības trīsas. Šis skats pārspēja visu agrāk redzēto.

"Vai viņa ir no Mamutu cilts?" viņš prātoja ar pieaugošām bažām. "Vai šī sieviete pieder pie izredzēto pulciņa, kam piemīt īpašas spējas? Daudziem no tiem, kas kalpo Mātei, piemīt maģiskas spējas sasaukt dzīvniekus un vadīt medības, bet Taluts nekad nebija redzējis, ka kā­dam piemistu tāda vara un kontrole pār dzīvniekiem, ka tie atsauktos uz signālu. Šai sievietei ir vienreizējs talants. Tas nu gan ir nedaudz biedējoši, bet apmetne no viņas talanta iegūtu daudz. Tad dzīvnieku medības būtu tik vieglas!"

Tikko Taluts bija pārvarējis sākotnējo šoku, jaunā sieviete sagādāja viņam nākamo. Turēdamās pie ķēves stingrajām krēpēm, viņa uzlēca zirgam mugurā un apsēdās jāteniski. Milža mute pārsteigumā pavērās, kad zirgs ar Eilu mugurā aizaulekšoja prom pa upes krastu. Kumeļam rikšojot abām aiz muguras, Vīnija ar Eilu mugurā uzskrēja augšā pa nogāzi un aizauļoja prom pa stepi. Arī pārējais Mamutu ļaužu bariņš izbrīnā noskatījās abām pakaļ, it īpaši kāda jauna divpadsmit gadus veca meitene. Viņa apstājās blakus vadonim un atslējās pret viņu, it kā meklēdama atbalstu.

-     Talut, kā viņa to izdarīja? - meitene ierunājās smalkā balstiņā, kurā bija saklausāms gan apbrīns, gan pārsteigums, gan ilgu pieskaņa. - Tas mazais zirdziņš stāvēja man tik tuvu blakus, ka gandrīz vai varēju tam pieskarties.

Taluta sejas izteiksme atmaiga.

-     Latij, labāk tev pašai vajadzētu viņai to pajautāt. Vari to vaicāt ari Jondalaram, - vadonis ierosināja, pagriezies pret garo, blondo vīrieti.

-    Es pats to īsti neizprotu, - Jondalars atbildēja. - Eilai ir īpaša pieeja dzīvniekiem. Viņa Vīniju audzināja no kumeļa vecuma.

-    Vīniju?

-     Aptuveni tā varu daudzmaz līdzīgi izrunāt to vārdu, kādā Eila ir ķēvi nosaukusi. Eila to pasaka tā, it kā varētu domāt, ka pati būtu zirgs. Kumeļam dots vārds Skrējējs. Tā es viņu nosaucu - Eila man palūdza izdomāt tam vārdu. Zelandoni valodā tas nozīmē kādu, kas ātri var skriet. Šim vārdam ir arī otra nozīme - kāds, kas ļoti pūlas būt labāks par visiem pārējiem. Kad pirmoreiz satiku Eilu, viņa palīdzēja kumeļam nākt pasaulē.

-      Tas nu gan droši vien bija iespaidīgs skats! Biju domājis, ka ķēve dzemdību laikā nevienam neļauj sev tuvoties, - kāds cits vīrs ierunājās.

Jāšanas paraugdemonstrējums bija panācis gaidīto iespaidu, kā jau Jondalars bija to cerējis, un viņš nodomāja, ka ir pienācis īstais laiks, lai Eilas bažas paustu skaļi. - Talut, manuprāt, Eila labprāt apciemotu jūsu apmetni, bet viņa baidās: jūs varētu domāt, ka viņas zirgi ir sav­vaļas, un, tā kā šie dzīvnieki no cilvēkiem nebīstas, tie kļūtu par vieglu medījumu.

-    Ta tas varētu būt. Tu droši vien nolasīji manas domas, vai ne?

Taluts vēroja, kā Eila atkal atgriežas, parādība izskatījās pēc tāda

dīvaina dzīvnieka - pa pusei cilvēka, pa pusei zirga. Vadonis priecājās, ka tagad viņš zina, kas ir šis dīvainais radījums, jo citādi… tas viņu uztrauktu. Uz bridi viņš iztēlojās: kāda būtu sajūta jāt zirgam mugurā un vai ari viņš izskatītos tikpat pārsteidzošs. Un tad, iedomādamies sevi jāteniski sēžam mugurā kādam no šiem mazajiem, tomēr spēcīgajiem stepes zirdziņiem - Vīnijas ciltsbrāļiem -, viņš skaļi iesmējās.

-     Man pašam būtu vieglāk to ķēvīti panest nekā viņai mani! - va­donis pajokoja.

Jondalars iesmējās. Nebija grūti izsekot Taluta domu gājienam. Vai­rāki cilvēki vai nu smaidīja, vai smējās, un Zelandoni vīrs saprata, ka visi bija domājuši par jāšanu zirgam mugurā. Tas nemaz nebija tik dīvaini. Ari viņam pašam tas bija ienācis prātā, kad pirmoreiz bija ieraudzījis Eilu jājam Vīnijai mugurā.