Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Kad cilvēki un zirgi bija nomierinājušies, Taluts jau normālākā tonī turpināja: - Sievietes vārds ir Eila. Es viņai apsolīju, ka ciemošanās laikā zirgiem netiks nekas ļauns nodarīts. Šo solījumu es devu kā Lau­vas apmetnes vadonis. Vīrietis ir Jondalars no Zelandoni cilts, viņš ir radinieks, Toli vīra radu brālis.

Tad ar pašapmierinātu smaidu vadonis piebilda: - Taluts ir atvedis ciemiņus!

Ļaužu pūlī bija redzami piekrītoši mājieni. Skatīdamies ar neviltotu ziņkārību, ļaudis bija sastājušies aplī, bet bija atkāpušies, lai izvairī­tos no ķēves spērieniem. Pat ja svešinieki tūlīt būtu devušies projām, viņi būtu izraisījuši pietiekamu interesi un baumas, lai pietiktu pāris gadiem, ko runāt. Ziņa, ka divi svešinieki bija ieradušies šajā apvidū un dienvidrietumos dzīvojuši pie upes ļaudīm, bija pārrunāta Vasaras sapulcēs. Mamutu cilts tirgojās ar Šaramudiem, un, kopš Toli, kas bija cēlusies no Mamutu cilts, bija izvēlējusies iziet pie vīra - pie viena Ramudu laivinieka -, Lauvas apmetnes ļaudīm interese bija vēl lielāka. Bet viņi nekad necerēja, ka viens no šiem svešiniekiem ieradīsies viņu apmetnē, turklāt vēl kopā ar sievieti, kurai piemīt maģisks spēks pār zirgiem.

-     Vai ar tevi viss kārtībā? - Jondalars jautāja Eilai.

-    Ļaudis nobaidīja Vīniju un ari Skrējēju. Vai cilvēki vienmēr runā visi reizē? Vai vīrieši un sievietes runā vienlaikus? Tas ir tik mulsinoši, un viņi ir tik skaļi; kā var zināt, ko kurš saka? Varbūt mums labāk doties atpakaļ uz ieleju? - Eila bija apskāvusi Vīnijas kaklu, piespiedusies pie ķēves, vienlaikus saņemdama mierinājumu un pati to sniegdama.

Jondalars zināja, ka Eila ir gandrīz tikpat sanervozējusies kā zirgi. Trokšņainā ļaužu sagaidīšana bijusi jaunajai sievietei nepatīkama. Var­būt viņiem nevajadzētu šeit pārāk ilgi uzkavēties? Varbūt labāk būtu bijis sākt pamazām - ar diviem vai trim cilvēkiem, līdz Eila pierastu pie sev līdzīgiem ļaudīm, bet tad viņam prātā ienāca doma: ko darīt tad, ja viņa nekad pie tiem nepierādīs? Nu, tagad viņi ir šeit ieradušies. Viņš var pagaidīt un pavērot, kas notiks tālāk.

-     Dažreiz gadās, ka ļaudis ir trokšņaini un visi apmainās domām vienlaikus, bet parasti runā tikai viens cilvēks. Un zini, Eila, manuprāt, tagad viņi uzmanīgāk izturēsies pret zirgiem, - Jondalars izteica savas domas, sākdams no zirga muguras nocelt vācamos grozus, kas bija piesieti pie ķēves sāniem ar siksnām, kuras jaunā sieviete bija izgata­vojusi no ādas auklām.

Kamēr Eila bija aizņemta, Jondalars paveda Talutu sānis un klusām pastāstīja, ka Eila un zirgi jūtas mazliet sanervozējušies un tiem ne­pieciešams laiks, lai pie visiem pierastu, un būtu labāk, ja viņus kādu bridi liktu mierā.

Taluts to saprata un, piegājis pie saviem ļaudīm, ar katru atsevišķi aprunājās. Apmetnes iemītnieki izklīda un pievērsās citiem darbiem: ēdiena gatavošanai, ādu apstrādei un darbarīku darināšanai tā, lai, paši palikdami nemanāmi, varētu visu novērot. Ari viņi bija satraukti. Sveši­nieki bija interesanti, bet sieviete, kam piemita tik neatvairāma maģija, varbūt izdarīs kaut ko negaidītu.

Tikai daži apmetnes bērni ar dedzīgu interesi bija palikuši vērot, kā vīrietis un sieviete izsaiņo savas mantas, bet Eilai pret bērniem nebija nekas iebilstams. Kopš aiziešanas no klana jaunā sieviete jau gadiem ilgi nebija redzējusi nevienu bērnu, tāpēc tagad tos vēroja tikpat ziņkārīgi kā bērni viņu. Noņēmusi Skrējējam siksnas un pavadu, viņa paglāstīja un papliķēja Vīniju, pēc tam arī kumeliņu. Pēc kumeļa pakasīšanas un sirsnīga apskāviena Eila pacēla acis un ieraudzīja Latiju, kas ar ilgām skatījās uz jauno kumeliņu.

-    Gribi pieskarties zirgam? - Eila pajautāja.

-    Vai drīkstu?

-    Nāc! Dod roku! Es rādīšu. - Jaunā sieviete satvēra Latijas roku un pielika to pie jaunā kumeļa pinkainā ziemas kažoka. Skrējējs pagrieza galvu, lai meitēnu apostītu un pabakstītu ar purniņu.

Meitene pateicībā pasmaidīja. - Es viņam patīku!

-    Viņam ari patīk, ja pakasa. Lūk, tā, - Eila sacīja, rādīdama bērnam kumeļa īpaši niezošās vietiņas.

Skrējējam patika izrādītā uzmanība, kumeliņš to lika saprast, un La- tija no prieka bija neaprakstāmā sajūsmā. Kumeļš jau no paša sākuma bija pievērsis meitenes uzmanību. Eila tiem abiem pagrieza muguru, lai palīdzētu Jondalaram, un nepamanīja, ka pienācis vēl viens bērns. Pagriezusies pret bērnu, Eila noelsās un juta, ka asinis aizplūst no vi­ņas sejas.

-    Vai ari Ridags drīkst pieskarties zirgam? - Latija jautāja. - Viņš nemāk runāt, bet es zinu, ka viņš to vēlas.

Ridaga izskats vienmēr izsauca ļaudīs pārsteidzošu reakciju. Latija jau bija pie tā pieradusi.

-   Jondalar! - Eila aizsmakušā čukstā izdabūja. - Tas bērns - viņš var būt mans dēls! Viņš izskatās līdzīgs Durkam!

Jondalars pagriezās un negaidītā pārsteigumā iepleta acis. Viņam pretim stāvēja bērns, kas bija jauktenis - ieņemts no klana un Citu garu sajaukuma.