Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Jondalars pazina šādu vīriešu simpātiju izrādošu skatienu, viņa pierē iegūla rieva, bet ne blondā sieviete, ne ari tumšādainais vīrietis to nepamanīja. Eila bija aizrāvusies, apbrīnodama vīrieša tumšo ādas krāsu, jo tas viņai bija kaut kas jauns, ar neslēptu bērna ziņkāri viņa skatījās uz šo vīrieti. Savukārt tumšādaino vīrieti piesaistīja Eilas naivā nevainība, ko skaidri parādīja viņas izturēšanās, kā arī jaunās sievietes skaistums.

Pēkšņi Eila aptvēra, ka bija nepieklājīgi blenzusi uz šo neredzēto vīrieti, un, acis nodūrusi, pietvīka tumši sarkana. No Jondalara viņa bija uzzinājusi, ka ir pilnīgi dabiski, ka vīrietis un sieviete skatās viens otram tieši acīs, bet pēc klana ļaužu paražām tāda blenšana no sievietes puses bija ne tikai nepieklājīga, bet pat aizvainojoša. Tā Eila bija audzināta, un tādas bija klana tradīcijas, kuras Krebs un Iza nemitīgi centās mei­tenei iemācīt, lai viņa kļūtu pieklājīgāka, tāpēc tāda skatīšanās jauno sievieti tik ļoti samulsināja.

Bet Eilas acīmredzamais apmulsums tikai vēl vairāk uzkurināja tumš­ādainā vīrieša interesi. Viņš bieži kļuva par sieviešu neparastas uzma­nības objektu. Šķita, ka sākotnējais pārsteigums par vīrieša izskatu izraisīja ziņkāri: vai viņam varētu būt arī kādas citas atšķirības no parasta vīrieša. Dažkārt viņš brīnījās, vai Vasaras sapulču laikā katrai sievietei bija pašai jāpārliecinās, ka viņš patiešām ir tāds pats vīrietis kā visi pārējie. Nebija jau tā, ka tumšādainajam puisim pret to būtu kādi iebildumi, bet viņam Eilas reakcija bija tikpat intriģējoša kā viņai vīrieša ādas krāsa. Viņš nebija pieradis redzēt satriecoši skaistu pieau­gušu sievieti bikli nosarkstam kā meiteni.

-     Ranek, vai esi pazīstams ar mūsu ciemiņiem? - Taluts uzsauca, nākdams uz viņu pusi.

-     Vēl ne, bet… nepacietīgi gaidu iepazīstināšanu.

Izdzirdējusi vīrieša balss tembru, Eila ieskatījās viņa tumši melnajās acīs, kas liesmoja no iekāres un small^ humora. Vīrieša acu skatiens iespiedās dziļi Eilas būtībā un pieskārās tai vietiņai, kuru vienīgi Jondalars līdz šim bija aizskāris. Jaunās sievietes ķermenis uz šo skatienu reaģēja ar negaidītām trīsām, un pār lūpām izlauzās klusas elsas; viņas pelēcīgi zilās acis iepletās. Tumšādainais vīrietis jau paliecās uz priekšu, gatavs sa­ņemt savās plaukstās abas Eilas rokas, bet pirms ierastās iepazīstināšanas ceremonijas starp viņiem nostājās garais, blondais vīrietis un ar drūmu skatienu pastiepa uz priekšu abas savas rokas.

- Esmu Jondalars no Zelandoni cilts, - viņš pirmais iepazīstināja ar sevi. - Sieviete, ar kuru kopā ceļoju, ir Eila.

Eila bija pilnīgi pārliecināta, ka Jondalaru kaut kas uztrauc - kaut kas sakarā ar tumšādaino vīrieti. No cilvēka stājas un izturēšanās jaunā sie­viete bija pieradusi nolasīt emocijas, viņa bija uzmanīgi vērojusi Jonda­laru, lai iegūtu norādes, kā pašai uzvesties. Bet to ļaužu, kas izmantoja vārdus kā komunicēšanās līdzekli, žestu valoda un mīmika bija daudz neizteiksmīgāka un maznozīmīgāka nekā pie klana piederīgajiem, kas izmantoja žestus kā sazināšanās valodu, tāpēc Eila vēl nepaļāvās uz savu izpratni. Šos runājošos cilvēkus bija vienlaikus vieglāk un grūtāk saprast, kā, piemēram, šo pēkšņo pārmaiņu Jondalara uzvedībā. Eila nojauta, ka viņas vīrietis ir dusmīgs, bet nesaprata, kāpēc.

Tumšādainais vīrietis saņēma abas Jondalara rokas un spēcīgi tās paspieda. - Draugs, mani sauc Raneks, esmu labs, bet ne vienīgais Mamutu cilts Lauvas apmetnes kaula rīku meistars, - vīrietis, pieticīgi smaidīdams, stādījās priekšā un tad piebilda: - Ja tev ir tik skaista ceļabiedre, tad jābūt gatavam, ka viņa pievērsīs ļaužu uzmanību.

Tagad pienāca Jondalara kārta samulst. Raneka draudzīgā izturēšanās un vaļsirdība lika viņam justies kā muļķīgam lempim un ar jau pazīs­tamām sāpēm atsauca atmiņā brāli. Ari Tonolanam bija piemitusi šī draudzīgā pašpārliecinātība, un abu Ceļojuma laikā mazais brālis allaž bija pirmais, kas iepazinās ar satiktajiem cilvēkiem.

Jondalaru sadusmoja viņa paša muļķīgā izturēšanās - tā allaž ir bijis -, un viņš negribēja tik muļķīgi sākt pazīšanos ar svešiem cilvēkiem. La­bākajā gadījumā viņš bija nodemonstrējis sliktas manieres.

Bet šis spējais dusmu uzliesmojums bija Jondalaru pārsteidzis ne­sagatavotu. Spēcīgās greizsirdības jūtas Zelandoni vīrietim bija jaunas emocijas vai vismaz kaut kas tāds, ko ilgu laiku nebija izbaudījis, un tāpēc tās nāca tik negaidītas. Viņš būtu šīs jūtas ātri noliedzis, bet ga­rais un izskatīgais vīrietis zvērādās ar neapzināto harismu un izcilām zināšanām vairāk bija pieradis pie tādām situācijām, kad sievietes, cita pret citu izjuzdamas greizsirdību, tiecās pēc viņa uzmanības.