Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Šī balss skanēja no tukša sola puses. Jondalars pagriezās un ieraudzīja, ka viena no zvērādu kaudzēm pakustas. Tad augstu virs labā, apzīmētā vaiga sejā iemirdzējās divas acis; neticami veca cilvēka grumbu izvagotā seja bija tetovēta ar zīmēm un svītrām. Jondalars bija domājis, ka tas ir kāda dzīvnieka balts, pūkains ziemas kažoks, bet tā izrādījās vecā vīra bārda. Divas garas, tievas kājas atraisījās no sakrustotu kāju pozas un pārkārās pāri paaugstinājuma malai līdz pašai grīdai.

-    Neesi tik pārsteigts, Zelandoni vīrs! Tava sieviete zināja, ka es esmu šeit, - vecais vīrs ierunājās spēcīgā balsī, pēc kuras nevarēja noteikt viņa cienījamo vecumu.

-    Vai tiešām, Eila? - Jondalars vaicāja, bet šķita, ka sieviete viņu ne­dzird. Eila un vecais vīrs cieši skatījās viens otram acīs, it kā ieskatītos otra dvēselē. Tad, sakrustojusi kājas un noliekusi galvu, jaunā sieviete nokrita uz grīdas vecā Mamuta priekšā.

Jondalars jutās apjucis un samulsis. Eila ar veco vīru sarunājās zīmju valodā, kādā, pēc viņas nostāstiem, sazinājās klana ļaudis. Viņa sēdēja klana sievietes pozā, kas izteica piekāpību un cieņu, gaidīdama atļauju sākt runāt. Vienīgā reize, kad Jondalars viņu bija redzējis sēžam tādā pozā, bija toreiz, kad jaunā sieviete centās pateikt ko svarīgu, kaut ko tādu, ko nespēja izteikt citādi; kad viņa iemācītie vārdi bija pārāk skopi, lai izteiktu jūtas. Viņš nesaprata, kā ar žestiem un ķermeņa kustībām varēja izteikt ko vairāk un skaidrāk nekā ar vārdiem, bet toreiz viņš bija bijis vairāk pārsteigts par to, ka klana ļaudis vispār savā starpā sazinās.

Bet viņš vēlējās, kaut šeit Eila tā nebūtu darījusi. Zelandoni vīrietis nosarka, redzot savu sievieti publiski rādām plakangalvju zīmes; viņš gribēja steigties klāt un likt viņai celties kājās, pirms pārējie bija to pamanījuši. Eilas ieņemtā poza lika viņam justies neērti, it kā viņa šim vecajam vīram izrādītu tādu godu un cieņu, kas pienācās vienīgi Doni - Lielajai Zemes Mātei. Viņš bija domājis, ka tādu pozu Eila var ieņemt tikai viņiem divatā esot, ka tā ir tīri personiska lieta, bet citu priekšā tā nedrīkst darīt. Viena lieta bija tā darīt brīžos, kad viņi bija vieni paši, bet tagad viņš gribēja panākt, lai Eila uz šiem ļaudīm atstāj labu iespaidu. Jondalars vēlējās, lai viņa sieviete Mamutu ļaudīm iepatīkas, un negribēja atklāt viņas izcelšanos.

Vecais Mamuts veltīja viņam asu skatienu, pēc tam atkal pievērsās Eilai. Kādu brīdi sievieti nopētījis, viņš paliecās uz priekšu un piesita viņai pie pleca.

Pacēlusi acis, jaunā sieviete ielūkojās gudrās, maigās acīs un smalku krunciņu un nelielu grumbu izvagotā sejā. Tetovējums zem labās acs radīja maldīgu iespaidu, ka tumšajā dobumā trūkst acs, uz pavisam īsu brīdi viņai radās doma, ka tas ir Krebs. Bet vecais klana mogurs, kurš kopā ar Izu bija Eilu uzaudzinājis un gādājis par viņu, bija miris.

tāpat kā Iza. Tad kas bija šis vīrs, kurš viņā izraisīja tik spēcīgas jūtas? Kāpēc viņa sēdēja pie šī vīra kājām kā klana sieviete? Un kā gan viņš zināja pareizo klana atbildi?

-    Celies kājās, mīļais bērns! Mēs ar tevi parunāsim vēlāk, - Mamuts sacīja. - Tev tagad jāatpūšas un jāpaēd. Šīs ir gultas - guļamvietas, - viņš skaidroja, norādīdams uz lāvām, it kā zinātu, ka Eilai tas jāpa­skaidro. - Tur tālāk stāv zvērādas un pakaiši.

Eila graciozi piecēlās kājās. Vērīgais vecais vīrs saprata, ka šī kustība panākta gadiem ilgas pieredzes rezultātā, un šo informāciju pievienoja savām iegūtajām zināšanām par jauno sievieti. īsajā tikšanās reizē viņš jau bija uzzinājis par Eilu un Jondalaru daudz vairāk nekā pārējie ap­metnes iemītnieki. Bet viņam bija sava priekšrocība: vecais vīrs daudz vairāk nekā pārējie zināja par to ļaužu paradumiem, no kuriem Eila bija nākusi.

Mamuta cepetis kopā ar dažādām saknēm, dārzeņiem un augļiem uz lielas dzīvnieka iegurņa kaula paplātes tika iznests laukā, lai ieturētu maltīti vēlas pēcpusdienas saulē. Mamuta gaļa bija tikpat sātīga un mīksta, kā Eila to atcerējās, bet viņai radās grūtības, kad gaļa tika pasniegta. Jaunā sieviete nezināja, kā jāuzvedas. Dažkārt, svinīgos ga­dījumos, klana sievietes ēda atsevišķi no vīriem. Tomēr parasti ģimenes ieturēja maltīti kopā, bet arī tad vīrieši tika apkalpoti pirmie.

Eila nezināja, ka Mamutu cilts ļaudis, godājot viesus, piedāvā tiem pirmajiem izvēlēties labākos gaļas gabalus vai pēc tradīcijas, godājot Māti, tieši sieviete nokož pirmo kumosiņu. Kad ēdiens tika iznests laukā, Eila nostājās Jondalaram aiz muguras un neuzkrītoši centās vērot, ko darīs pārējie. Kamēr pārējie ļaudis gaidīja, kad Eila sāks ēst, iestājās mul­sinošs apjukuma bridis, bet viņa centās turēties visiem aizmugurē.

Daži apmetnes ļaudis saprata viņas nezināšanu un ar nebēdnīgiem smaidiem par viņu uzjautrinājās. Bet Eilai smiekli nenāca. Viņa apzinā­jās, ka dara kaut ko nepareizi, bet Jondalara vērošana neko nepalīdzēja. Arī viņš mēģināja viņu vedināt uz priekšu.