Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-    Nu jau pietiks! - viņa teica, beidzot uzsizdama kumeļam pa sāniem. - Skrējēj, nu jau tu esi pārāk liels, tā tu mani saspiedīsi. Paskaties tik! Kā tu esi izaudzis! Tu jau esi gandrīz tikpat liels kā tava mamma! - Noberzusi kumeļu, Eila pamanīja Vīnijas nožuvušos sviedrus, noberza un paglāstīja arī ķēvīti. - Tev ir grūti, vai ne? Vēlāk es tevi kārtīgi noberzīšu un izsukāšu ar dadžiem, tagad ir ieradušies jauni ļaudis un tev droši vien atkal pievērsīs uzmanību. Tiklīdz viņi pie tevis pieradīs, tā nebūs vairs tik slikti.

Eila nemaz nepamanīja, ka bija pārgājusi uz pašas izdomāto valodu, kādā gadiem ilgi bija sarunājusies ar saviem dzīvniekiem. Tā daļēji sa­stāvēja no klana lietotajām zīmēm un pāris skaļi izrunātiem vārdiem, kurus arī klans lietoja, daļēji no dzīvnieku skaņu atdarināšanas un da­žiem nenozīmīgiem vārdiem, ko viņa bija izmantojusi, arī sarunājoties ar dēlu. Visi pārējie varbūt nemaz šīs zīmes nepamanītu, un viņiem liktos, ka Eila murmina dažādas dīvainas skaņas, ņurd, burkšķ un at­kārto vienādas zilbes. Citi to neuzskatītu par valodu.

-     Varbūt ari Jondalars izsukās Skrējēju?

Pēkšņi Eila apklusa, jo viņai prātā ienāca uztraucoša doma. Pasniegu- sies pēc amuleta, viņa centās savas domas sakārtot. "Lielais Alu Lauva, ari Jondalars tagad ir Tavs izredzētais, viņam uz kājas ir tādas pašas Tevis atstātas zīmes kā man." Eila pārgāja uz kluso klana valodu un turpmāk sarunājās tikai ar rokām; tā bija īstā valoda, kādā sazināties ar garu pasauli.

"Lielā Alu Lauvas gars, tas vīrietis, kas ir izvēlēts, neko nezina par totēmiem. Viņš neko nezina par pārbaudījumiem un varenā totēma uz­liktajiem grūtajiem uzdevumiem, nedz arī par dāvanām un mācīšanos. Pat šī sieviete, kas visu to zina, ir atklājusi, ka tas ir grūti. Šī sieviete lūgs Alu Lauvas garam… lūgs par to vīrieti…"

Eila apklusa. Viņa nebija droša par to, ko lūdza. Jaunā sieviete ne­gribēja lūgt garam, lai tas Jondalaram neuzliek pārbaudījumus; viņa negribēja, lai mīļotais vīrietis zaudētu visus tos labumus, ko šie pārbau­dījumi noteikti sniedza, - un pat negribēja, lai pret viņu izturas sau- dzīgāk. Tā kā Eila pati bija pārcietusi smagus pārbaudījumus, ieguvusi vienreizīgu pieredzi un izpratni, viņa bija sākusi ticēt, ka viss ieguvums ir proporcionāls pārbaudījumu grūtībām. Sakopojusi domas, jaunā sie­viete turpināja:

"Šī sieviete lūgs Lielā Alu Lauvas garam palīdzēt izvēlētajam vīrie­tim, lai viņš iepazītu varenā totēma vērtību un uzzinātu, ka, par spīti pārbaudījumu grūtībām, tie ir nepieciešami." Beidzot Eila bija pateikusi savu sakāmo un ļāva rokām nokrist gar sāniem.

-     Eila?

Pagriezusies jaunā sieviete ieraudzīja Latiju. - Jā?

-     Izskatījās, ka esi… aizņemta. Negribēju tevi pārtraukt.

-     Esmu jau beigusi.

-     Taluts gribēja tevi lūgt atnākt kopā ar zirgiem. Viņš jau visiem ir pateicis, ka neviens nedrīkst darīt neko tādu, ko tu neatļauj. Neviens nedrīkst zirgus biedēt vai padarīt tramīgus… Man šķiet, ka ar saviem vārdiem viņš dažus sanervozējis.

-    Es iešu, - Eila atbildēja un pasmaidīja. - Vēlies pajāt zirga mugurā? - viņa jautāja meitenei.

Latijas sejā parādījās plats smaids. - Vai es drīkstu? Patiešām? - Eila nodomāja, ka, tā smaidīdama, meitene atgādina Talutu.

-    Varbūt ļaudis nebūs tik satraukti, ja ieraudzīs tevi jājam Vīnijai mu­gurā? Nāc šurp! Te ir akmens. Palīdzēšu tev uzkāpt zirgam mugurā.

Eilai parādoties aiz upes līkuma kopā ar pieaugušu ķēvi un meiteni tās mugurā, kā arī ar draiskulīgu kumeļu, kas sekoja ķēvei pa pēdām, visas sarunas apklusa. Tie, kuri jau ieprieķš bija šo skatu redzējuši, vēl joprojām par to sajūsminājās un ar patiku nolūkojās to ļaužu neticības apstulbotajās sejās, kas vēl neko tādu nebija piedzīvojuši.

-     Redzi, Talij! Es taču tev teicu! - Taluts sacīja kādai tumšmatainai sievietei, kas pēc izmēriem, bet ne matu krāsas līdzinājās viņam pašam.

Viņa bija daudz garāka par Barzeku - vīru, kas atradās pie pēdējā pa­varda; tas tagad stāvēja viņai blakus, aplicis roku ap sievietes vidukli. Turpat atradās divi viņu pavarda puikas, trīspadsmit un astoņus gadus veci, kā arī viņu sešgadīgā māsiņa, kuru Eila nesen bija satikusi.

Kad viņas pienāca pie velēnu mītnes, Eila nocēla Latiju no Vīnijas muguras, tad paglāstīja un paplikšķināja Vīniju, kuras nāsis, atkal sa­jūtot nepazīstamu cilvēku smaku, paplašinājās. Meitene pieskrēja pie neveikla, sarkanmataina jaunekļa, apmēram četrpadsmit gadus veca un gandrīz tikpat gara kā Taluts; neņemot vērā jaunā vīrieša gadus un vēl nenobriedušo augumu, viņš izskatījās gandrīz vai kā Taluta du­bultnieks.

-    Nāc šurp un iepazīsties ar Eilu! - Latija viņu mudināja, vilkdama pie sievietes ar zirgiem. Vīrietis ļāvās, lai viņu velk. Jondalars bija pie­steidzies pie Skrējēja, lai to nomierinātu.

-    Šis ir mans brālis Danugs, - Latija skaidroja. - Viņš ilgu laiku bija prom, bet tagad, kad uzzinājis visu par krama ieguvi, paliks mājās, vai ne, Danug?

-     Latij, es nebūt vēl nezinu visu par to, - viņš sacīja, nedaudz sa­mulsis.