Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Un vai Durks vispār viņu atcerētos? Viņai bija savs dēls jāatstāj pie Bruņa klana. Pat ja viņa būtu spējusi savu dēlu nozagt, viņi būtu spiesti dzīvot vientulībā. Ja ar Eilu būtu kaut kas noticis, Durks būtu palicis viens. Tāpēc labāk bija atstāt viņu pie klana. Uba Durku mīlēja un par viņu parūpēsies. Visi viņas dēlu mīlēja - izņemot Broudu. Tomēr Brūns viņu aizstāvēs un iemācīs medīt. Durks izaugs liels un spēcīgs, būs tikpat meistarīgs ar lingu kā viņa pati, būs ātrs skrējējs un…

Pēkšņi Eila pamanīja vienu apmetnes iemītnieku, kas nebija aizskrējis uz nogāzi. Tas bija Ridags; puika stāvēja pie velēnu būdas, vienu roku uzlicis uz mamuta ilkņa, un lielām acīm skatījās, kā laimīgais smejošu ļaužu pulciņš atgriežas apmetnē. Tad Eila šos ļaudis ieraudzīja ar Ridaga acīm: tie nāca apskāvušies, nesdami bērnus, bet pārējie bērni lēkāja apkārt un lūdzās, lai arī viņus panes. Eila nodomāja, ka zēns ļoti smagi elpo un izjūt pārāk lielu satraukumu.

Eila sāka iet puikas virzienā un ieraudzīja, ka arī Jondalars dodas turpat. - Es grasījos viņu atvest pie mums, - viņš sacīja. Arī Zelandoni vīrs bija puiku pamanījis, un abiem reizē bija prātā ienākusi viena un tā pati doma.

- Jā, dari tā, - Eila piekrita. - Jauno atnācēju dēļ Vīnija un Skrējējs var atkal kļūt tramīgi. Es aiziešu un pabūšu kādu brīdi pie zirgiem.

Eila vēroja, kā Jondalars paceļ uz rokām tumšmataino zēnu, uzliek sev uz pleciem un dodas nogāzes virzienā - pretim Lauvas apmetnes ļaudīm. Kāds jauns vīrietis, apmēram vienā augumā ar Jondalaru, kuru Taluts un Nezija bija tik sirsnīgi sagaidījuši, izstiepa rokas pretim Rida- gam un ar neslēptu prieku sasveicinājās, tad, pacēlis puiku uz saviem pleciem, devās būdas virzienā. Eila nodomāja: "Ridagu mīl," - un at­cerējās: kaut arī viņa bija tik atšķirīga pēc izskata, arī viņu pašu klanā mīlēja.

Jondalars redzēja, kā Eila viņus vēro, un uzsmaidīja sievietei. Viņa sajuta siltu mīļuma uzplūdu pret gādīgo, sirsnīgo vīrieti, tāpēc tagad jutās neērti, ka vēl tikai pirms brīža bija sevi tā žēlojusi. Viņa vairs nebija viena. Eilai bija Jondalars. Jaunā sieviete mīlēja jaunā vīrieša vārda skaņu, viņas domas kavējās pie jaunā Zelandoni un savām jūtām pret viņu.

Jondalars… Eila atcerējās, ka viņš bija pirmais no Citiem, ko viņa bija satikusi, - pirmais ar tādu pašu seju kā viņai, tādām pašām zilām acīm - tikai vēl zilākām; vīrieša acis bija tik zilas, ka bija grūti noticēt, ka tās ir īstas.

Jondalars… Pirmais vīrietis, kuru viņa satika, kas bija garāks par viņu; pirmais, kurš kopā ar viņu smējās, un pirmais, kurš raudāja sāpju asaras par savu mirušo brāli.

Jondalars… Vīrietis, kuru viņai parādīja totēms, par to viņa nešaubī­jās; viņš tika atvests uz ieleju, kurā Eila bija apmetusies pēc aiziešanas no klana, kad bija jau pagurusi meklēt Citus, kas būtu līdzīgi viņai pašai.

Jondalars… Vīrietis, kurš viņai atkal bija iemācījis runāt ar vārdiem, jo Eila bija zinājusi tikai klana zīmju valodu. Jondalars, kura jutīgās rokas mācēja izgatavot darbarīkus, noberzt kumeļam muguru, pacelt bērnu un uzlikt to uz saviem pleciem. Jondalars, kurš viņai bija iemācījis pazīt savu - un arī viņa - ķermeni un izjifst baudu un kurš mīlēja viņu, un kuru viņa pati mīlēja tik ļoti, ka agrāk nebija iedomājusies, ka ir iespējams kādu tik ļoti mīlēt.

Eila piegāja pie upes, aizgāja līdz upmalas līkumam, kur pie nīkulīga koka garā virvē bija piesiets Skrējējs. Ar plaukstas virspusi jaunā sieviete izslaucīja miklās acis, jo viņu bija pārņēmušas tādas jūtas, kas vēl jo­projām bija viņai jaunas un neiepazītas. Viņa sniedzās pēc amuletu maisiņa, kas ādas siksniņā bija aplikts ap kaklu. Sajutusi ādas maisiņā vairākus palielus priekšmetus, Eila raidīja savas domas totēmam.

"Lielā Alu Lauvas gars, Krebs allaž teica, ka ar spēcīgu totēmu ir grūti sadzīvot. Viņam bija taisnība. Izturēt pārbaudi vienmēr ir grūti, bet tas ir bijis tā vērts. Šī sieviete ir pateicīga par aizsardzību un va­renā totēma dāvanām. Par visu iemācīto un par tām veltēm, par kurām jārūpējas, - Vīniju un Skrējēju, Mazuli, un vairāk par visu - paldies tev par Jondalaru."

Eilai sniedzoties pēc Skrējēja, Vīnija pienāca klāt un uzpūta siltu sa­sveicināšanās dvašu. Eila piekļāva galvu ķēvītes kaklam. Sieviete sajutās nogurusi un iztukšota. Viņa nebija pieradusi pie tik daudziem ļaudīm, kas tik trokšņaini sarunājās, un tik daudziem notikumiem. Viņai sāpēja galva, deniņos dunēja, kakls un pleci smeldza. Vīnija bija piekļāvusies Eilai no vienas puses, bet no otras pienāca Skrējējs un arī piekļāvās, viņa jutās iespiesta starp abiem mīļajiem zirdziņiem, bet viņai nekas nebija pretim.