Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Ieeju aizsedza milzīgs mamuta ādas aizkars, velve bija tik augsta, ka pat Taluts, pabīdījis mamuta ādu, varēja ieiet iekšā, nepieliecot galvu. Velve veda uz plašu priekštelpu, tieši priekšā atradās vēl viena no mamuta ilkņiem simetriski veidota arka ar tādu pašu mamuta ādas aizkaru. Viņi nokāpa lejā, apaļā hallē, kuras biezās sienas izliecās līdz lēzeniem kupolveida griestiem.

Ejot cauri hallei, Eila pamanīja sānu sienas, kas izskatījās kā mamutu kaulu mozaīka, pie sienas uz āķiem un tapām karājās vācamie grozi un darbarīki. Taluts pavēra nākamo aizkaru, iegāja iekšā un pieturēja to, lai ari viesi varētu ienākt.

Iegājusi iekšā un ieraudzījusi nepazīstamus priekšmetus, jaunas tel­pas un spilgtas krāsas, Eila pārsteigumā apstājās, jauno sievieti pār­ņēma mulsinošas izjūtas. Daudz kas no redzētā bija nesaprotams, bet viņa centās aptvert visu to, kas bija izprotams.

Vietā, kur viņi bija ienākuši, pašā centrā atradās liels pavards. Uz tā cepās milzīgs gaļas gabals, uzdurts uz gara iesma. Iesma abi gali balstījās uz zemē ieraktiem mamuta stilbu kauliem, to ceļa locītavās bija izdarīti iegriezumi. Viens brieža raga žuburs bija pārtaisīts par iesma griežamo kloķi, un kāds zēns to pašreiz grieza. Tas bija viens no tiem bērniem, kas bija stāvējis un skatījies uz viņu un Vīniju. Eila viņu pazina un pasmaidīja. Arī zēns atsmaidīja pretī.

Kad jaunās sievietes acis aprada ar iekštelpas krēslu, viņa bija pār­steigta par akurātās un ērtās velēnu mītnes plašumu. Centrālais pavards bija pirmais vairāku mazāku pavardu rindā, kas stiepās garās celtnes vidū, - tie bija pāri par astoņdesmit pēdām garumā un gandrīz div­desmit pēdu platumā.

Domādama par skaitāmajiem vārdiem, ko Jondalars bija viņai iemā­cījis, neuzkrītoši piespiezdama pirkstus pie kājas, Eila pie sevis klusībā skaitīja - septiņi pavardi.

Viņa aptvēra, ka šeit iekšā ir silts. Pavardi daudz efektīvāk piesildīja zemnīcas mitekļa iekšpusi nekā tie alu ugunskuri, pie kuriem Eila bija pieradusi. īstenībā bija pat ļoti silts; viņa pamanīja mājokļa dziļumā vairākus cilvēkus, kas bija ļoti viegli ģērbušies. Mitekļa dziļumā nemaz nebija tumšāks kā tur, kur viņi stāvēja. Griesti viscaur bija vienādā - apmēram divpadsmit pēdu - augstumā, un virs katra pavarda atra­dās dūmu noplūdes caurumi, kas ielaida mitelfī arī gaismu. Griestu daļā redzamās pārseguma spāres bija izgatavotas no mamutu kauliem, un pie tām visas telpas garumā bija piekārtas zvērādas, darbarīki un pārtika, bet centrālā griestu daļa bija izgatavota no kopā saāķētiem ziemeļbriežu ragiem.

Pēkšņi Eila sajuta smaržu, no kuras viņai mutē saskrēja siekalas. "Mamuta gaļa!" viņa nodomāja. Kopš viņa atstāja klana alu, jaunā sie­viete nebija baudījusi sātīgo, mīksto mamuta gaļu. Gaisā virmoja ari citu ēdienu kairinošās smaržas. Dažas bija pazīstamas, bet citas ne; šīs smaržas viņai atgādināja par izsalkumu.

Tālāk viesi tika vesti pa iemītu taku, kas stiepās garajam miteklim pa vidu un atradās blakus pavardiem. Ejot pa to, Eila pamanīja vairākus kažokādām apklātus platus solus, noliktus pie sienas. Uz tiem sēdēja daži cilvēki, kas pašlaik atpūtās un sarunājās. Ejot garām, viņa juta sev pievērstos ļaužu skatienus. Pie sienām viņa pamanīja vēl vairākas velvju ejas, izdekorētas ar mamutu ilkņiem, un prātoja, uz kurieni tās ved, bet negribēja to prasīt.

Eila pie sevis nodomāja: šis miteklis ir kā ala - liela un ērta ala. Bet izliektie ilkņi un milzīgie mamutu kauli, izmantoti kā stabi, arī balsti un sienas vedināja sievieti uz domām, ka šī nav ala, ko kāds bija atradis. Šis miteklis ir ļaužu būvēts!

Pirmā telpa, kurā uz uguns gatavojās cepetis, bija lielāka par pārē­jām, tāda pati bija ari ceturtā telpa, uz kurieni Taluts viņus aizveda. Tur pie sienām stāvēja vairākas neapklātas guļamlāvas - skaidri redzams, ka vēl ne reizi neizmantotas, - tāpēc varēja redzēt, kā tās tikušas izga­tavotas.

Kad Mamutu cilts ļaudis bija izrakuši zemāko mitekļa stāvu zem pa­matu līmeņa, gar abām sienām tikušas atstātas platas smilšu kaudzes, kas nostiprinātas ar stratēģiski pareizi izvietotiem mamutu kauliem. Pāri kaudzēm visā garumā tika salikti vēl vairāki kauli, un spraugas bija piepildītas ar izžāvētu sienu, kam pa virsu uzvelti mīkstas ādas maisi, piebāzti ar mamutu vilnu un citiem pūkainiem materiāliem. Ja uzlika pa virsu vairākas zvērādu kārtas, smilšu kaudzes kļuva par siltām un ērtām gultām vai dīvāniem.

Jondalars prātoja: vai pavards, pie kura viņi tika atvesti, ir brīvs? Tas izskatījās neaizņemts, bet, par spīti tukšajai telpai, šeit radās mājīga apdzīvotības sajūta. Pavardā kvēloja ogles, uz viena no soliem bija sa­krautas kaudzes ar zvērādām un siltām kažokādām, no āķiem nokarājās kaltēti augi.

-     Viesi parasti apmetas pie Mamuta pavarda, - Taluts paskaidroja, - ja Mamuts neiebilst. Es pajautāšu.

-    Talut, protams, viņi var palikt.