Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Ar tādu maigumu, ko Jondalars nekad agrāk nebija redzējis Eilas sejā, viņa pacēla zēnu un uzlika Vīnijai mugurā. Ar zīmēm parādīdama ķēvei viņai sekot, jaunā sieviete lēnām pavizināja puiku pa apmetnes teritoriju. Sarunas pierima, kad visi apstājās, lai skatītos uz zirga mu­gurā sēdošo Ridagu. Kaut arī viņi par to bija runājuši, izņemot Talutu un ļaudis, kurus Eila ar Jondalaru bija satikuši pie upes, neviens nekad agrāk nebija redzējis cilvēku sēžam zirgam mugurā. Neviens nekad pat nebija iedomājies par tādu iespēju.

No dīvainā mitekļa iznāca ārā liela, mātišķa sieviete, un, ieraudzījusi Ridagu mugurā zirgam, kas tik bīstami bija spārdījies viņai pie galvas, viņas pirmā doma bija steigties zēnam palīgā. Bet, piegājusi tuvāk, viņa ieraudzīja šīs ainas kluso drāmu.

Zēna sejā atspoguļojās izbrīns un prieks. Cik gan daudz reižu sava vārguma un atšķirības dēļ viņam ar ilgu pilnām acīm bija nācies noskatī­ties citu bērnu rotaļās! Cik gan daudz reižu viņš bija vēlējies, kaut spētu izdarīt ko tādu, par ko citi viņu apbrīnotu vai apskaustu! Tagad beidzot ir pienākusi tā reize, kad viņš sēž zirgam mugurā, bet visi apmetnes bērni un pieaugušie stāv malā un ar kāriem skatieniem viņu pavada.

No mitekļa iznākusi sieviete to redzēja un nodomāja: vai šī sveši­niece patiešām tik īsā laikā bija sapratusi zēna būtību? Un tik viegli viņu pieņēmusi? Ieraudzījusi, kā Eila skatās uz Ridagu, sievietei bija skaidrs, ka tā patiešām ir.

Ieraudzījusi, kā svešā viņu vēro, Eila viņai uzsmaidīja. Arī sieviete viņai atsmaidīja un pienāca klāt.

-     Tu esi padarījusi Ridagu ļoti laimju, - sieviete sacīja, stiepdama rokas pretī bērnam, kuru Eila cēla no zirga.

-    Tas ir tīrais sīkums, - Eila atteica.

Sieviete pamāja. - Mani sauc Nezija, - viņa nosauca savu vārdu.

-     Es esmu Eila.

Abas sievietes skatījās viena otrā, uzmanīgi viena otru nopētīdamas. Viņu skatienos nebija jaušams naidīgums, bet gan nākotnes draudzības iespējas pārbaude.

Eilas prātu nodarbināja tik daudz jautājumu, ko viņa vēlējās uzdot par Ridagu, bet viņa vilcinājās, jo nebija pārliecināta, vai tas ir pieklā­jīgi. Vai Nezija ir puikas māte? Un, ja ir, kā tad nākas, ka viņai piedzimis jauktu garu bērns? Eila atkal sāka prātot par šo jautājumu, kas bija viņu mulsinājis jau no Durka piedzimšanas brīža. Kā rodas dzīvība? Sieviete zināja tikai to, ka dzīvība iemiesojās viņas ķermenī, tas mainījās un tajā auga bērniņš. Kā bērns nokļūst sievietes ķermenī?

Krebs un Iza bija uzskatījuši, ka jauna dzīvība rodas tad, kad sieviete norij vīrieša totēma garu. Jondalars uzskata, ka Lielā Zemes Māte sa­vieno vīrieša un sievietes garu, ievieto to sievietes ķermenī, un tad viņa kļūst grūta. Bet Eilai bija pašai savs viedoklis. Kad viņa pamanīja, ka dēlā ir redzamas viņas un klana pazīmes, jaunā sieviete saprata, ka dzīvība viņā sāka augt tajā brīdī, kad Brouds ar varu bija viņā iespiedies.

No šīm atmiņām Eila noskurinājās, jo tās bija tik sāpīgas, ka viņa tās nekad nespēja aizmirst. Tāpēc viņa bija sākusi uzskatīt, ka bērns rodas tad, kad vīrietis ieliek savu locekli sievietei tajā vietā, pa kuru dzimst bērni, tādējādi radīdams sievietes ķermenī jaunu dzīvību. Kad Eila savas domas izstāstīja Jondalaram, viņš tās novērtēja kā dīvainu ideju un mēģināja Eilu pārliecināt, ka Māte ir tā, kas rada dzīvību. Pēc gadījuma ar Ridagu Eila vēlreiz pārliecinājās par savu taisnību. Eila bija izaugusi klanā, viņa piederēja pie klana, kaut arī pēc izskata atšķīrās no klana ļaudīm. Kaut arī Eila nebija varējusi ciest, kad Brouds tā ar viņu darīja, viņš tikai izmantoja savas tiesības. Bet kā gan kāds klana vīrietis varēja piespiest Neziju to darīt?

Eilas domu gaitu iztraucēja kāds cits neliels mednieku bariņš, kas tobrīd ieradās apmetnē. Kad viens no medniekiem pienāca tuvāk un no­vilka kapuci, Eila un Jondalars abi reizē no pārsteiguma noelsās. Vīrietis bija brūnā krāsā! Viņa ādas tonis bija sulīgi tumši brūnā krāsā. Viņš bija gandrīz tādā pašā krāsā kā Skrējējs, kas arī zirgiem bija diezgan liels retums. Neviens no abiem nekad iepriekš nebija redzējis cilvēku ar brūnu ādas krāsu.

Vīrieša mati bija melni, stingras spirālveida sprodziņas savijās it kā pūkainā cepurē, kas līdzinājās melnas aitas vilnas kažokam. Arī viņa acis bija melnas, smaidot tās apmierināti dzirkstīja, un smaids atklāja mirdzošus, baltus zobus un rozā mēli, kas kontrastēja ar viņa tumšo ādas krāsu. Vīrietis zināja, kādu izbrīnu viņa ādas krāsa parasti izraisīja svešiniekos, kad tie viņu pirmoreiz ieraudzīja, un viņam tas patika.

Visādā citādā ziņā viņš bija parasts vīrietis - vidēja auguma, ne­daudz vairāk par collu garāks nekā Eila un vidējas miesas būves. Bet bezgalīgais dzīvesprieks, apdomīgās kustības un dabiskā pašpārlieci­nātība radīja iespaidu, ka viņš ir cilvēks, kas zina, ko grib, un mērķa sasniegšanai velti laiku nešķērdēs. Ieraugot Eilu, tumšādainā vīrieša acis vēl vairāk iemirdzējās.