Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Plakangalvji - tie, kurus Eila mūždien dēvē par klanu, - vairumam ļaužu asociējās ar dzīvniekiem, un šāda izskata bērni tika uzskatīti par "pretīgiem radījumiem" - pa pusei cilvēkiem, pa pusei dzīvniekiem. Pirmoreiz uzzinājis, ka Eila dzemdējusi tādu jaukteni, Jondalars arī bija bijis šokēts. Šāda bērna māte parasti nonāk izstumtās lomā, viņa tiek padzīta, jo ļaudis baidās, ka šāda sieviete var vēlreiz pievilināt ļauno garu un tādējādi arī citām sievietēm sāks dzimt tādi paši pretīgi radī­jumi. Savukārt citi ļaudis pat negrib atzīt, ka šādi bērni eksistē, tāpēc viņam ļoti negaidīti nāca šis atklājums, ka jauktenis dzīvo kopā ar cilvēkiem šajā apmetnē. Tas bija šoks. No kurienes gan šis zēns bija šeit uzradies?

Eila un zēns skatījās viens otrā, neievērodami to, kas notiek viņiem apkārt. Jaunā sieviete nodomāja: puika ir pārāk kalsns, lai būtu Citu un klana jauktenis. Tādi bērni parasti ir lieliem kauliem un muskuļoti. Pat Durks nebija tik kalsns. Eilas uztrenētā zāļu sievas acs noteica, ka zēns ir slimīgs. Viņai šķita, ka zēns jau no dzimšanas bijis nevesels, - droši vien problēma bija ar spēcīgo muskuli krūškurvī, kas pulsē, sitas un liek asinīm riņķot. Šos faktus jaunā zāļu sieva izsecināja bez lielas do­māšanas; tuvāk ieskatījusies zēna sejā un aplūkojot galvu, viņa meklēja to kopīgo un atšķirīgo, kas piemita šim puikam un viņas dēlam.

Zēna lielās, brūnās, gudrās acis līdzinājās Durka acīm, tajās vīdēja senču gudrība, kas tālu pārsniedza puiša vecumu - Eila pēkšņi sajuta sāpīgas ilgas un kamolu kaklā -, bet vēl tur bija redzamas sāpes un ciešanas, un ne jau tikai fiziskas; Durkam tādas nekad nebija piemitu­šas. Eilu pārņēma sirsnīgas līdzjūtības uzplūds. Pēc rūpīgas izpētes Eila secināja, ka zēna uzacis nav spilgti izteiktas. Viņas dēlam pat trīs gadu vecumā, kad Eila aizgāja no klana, bija labi attīstījusies pieres kaula daļa virs acīm. Durka acis un uz āru izvirzītās uzacis bija klana mantojums, bet pieres daļa līdzinājās šī zēna pierei. Tā nebija zema un plakana kā klana ļaudīm, bet gan augsta un izliekta kā viņai pašai.

Eilas domas aizklīda tālumā. Viņa atcerējās, ka Durkam tagad būtu seši gadi, - viņas dēls jau ir pietiekami liels, lai kopā ar vīriem dotos apgūt medību ieroču lietošanu. Bet Durku mācīs Brūns, nevis Brouds. Atceroties Broudu, Eilu pārņēma dusmu uzliesmojums. Viņa nekad ne­aizmirsīs, kā Bruņa sievas dēls bija lolojis sevi naidu pret Eilu, līdz varēja atņemt dēlu un aiz spītības padzīt viņu no klana. Jaunā sieviete aizvēra acis, sāpīgās atmiņas radīja ciešanas - it kā kāds viņu durstītu ar asu nazi. Viņa negribēja ticēt tam, ka nekad vairs savu dēlu neredzēs.

Atvērusi acis, jaunā sieviete paskatījās uz Ridagu un dziļi ievilka elpu.

Interesanti, cik šim zēnam varētu būt gadu? Atkal abus zēnus salī­dzinot, Eila nodomāja: viņš ir pamaza auguma, bet varētu būt apmēram vienos gados ar Durku. Ridaga āda bija gaiša, mati tumši un cirtaini, bet nedaudz gaišāki un mīkstāki nekā kuplie, brūnie mati, kas tik rak­sturīgi klana ļaudīm. Eila pamanīja, ka lielākā atšķirība starp šo zēnu un viņas dēlu ir zods un kakls. Durkam bija tikpat garš kakls kā viņai pašai - dažkārt mazulis bija aizrijies ar pārtiku, kas pārējiem klana bērniem nekad negadījās, - un izteikts, ieliekts zods. Šim puikam bija iedzimts klana ļaužu īsais kakls un uz āru izvirzīts žoklis. Tad viņa atcerējās, ka Latija bija teikusi, ka puika nemāk runāt.

Pēkšņi vienā brīdī Eila saprata, kāda ir šī bērna dzīve. Viena lieta bija būt piecgadīgai meitenei, kura zemestrīcē bija zaudējusi savus ve­cākus un kuru atrada klana ļaudis, kas nemācēja sarunāties artikulētā valodā, tāpēc viņai nācās iemācīties klana zīmju valodu. Bet pilnīgi cita lieta bija dzīvot tādu ļaužu vidū, kas mācēja sarunāties, un pašam to nemācēt. Jaunā sieviete atcerējās savu agrāko izmisumu, kad nebija spējusi sazināties ar klana ļaudīm, kas bija viņu pieņēmuši savā vidū. Pirms viņa atkal iemācījās runāt, vēl grūtāk bija panākt, lai Jondalars viņu saprastu. Kas būtu noticis tad, ja Eila nebūtu bijusi spējīga to iemācīties?

Eila parādīja zēnam vienkāršu zīmi - sasveicināšanās žestu, ko sen atpakaļ bija iemācījusies kā pašu pirmo klana sazināšanās zīmi. Puikas acis uz bridi parādījās satraukums, tad viņš pašūpoja galvu un izskatījās apjucis. Jaunā sieviete saprata, ka viņš nekad nebija mācījies sarunāties klana zīmju valodā, bet viņa prātā vajadzēja saglabāties klana atmiņām. Eila bija pārliecināta, ka uz brīdi viņš šo žestu bija sapratis.

-    Vai Ridags drīkst pieskarties mazajam zirdziņam? - Latija vēlreiz pajautāja.

-    Jā, - Eila atbildēja un, saņemdama zēna roku, nodomāja: puika ir tik sīks, tik trausls, - un pēkšņi viņai radās apskaidrība. Viņš nevarēja paskriet kā citi bērni. Viņš nevarēja piedalīties parastajos bērnu kauti­ņos un spēlēs. Ridags varēja tikai no malas vērot un vēlēties tajā visā piedalīties.