Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Ieraudzījusi šokējošo pārsteiguma izteiksmi mazās ļaužu grupiņas sejās, Eila būtu taisnā ceļā devusies atpakaļ uz ieleju, ja vien Jondalars nebūtu viņu gaidījis. Jau bērnībā viņa bija izbaudījusi pietiekami daudz nosodošas attieksmes par tām savām darbībām, kas pārējiem nebija pieņemamas. Vēlāk, dzīvojot viena un darot, kā pašai tik, jaunā sieviete bija iepazinusi brīvības izjūtu, kuru vairs negribēja pakļaut kritikai. Eila bija gatava pateikt Jondalaram: ja viņš vēlas, tad var vieļis doties šos cilvēkus apciemot; viņa pati jās atpakaļ uz ieleju.

Bet, atgriezusies pie ļaužu bariņa un ieraudzījusi Talutu joprojām smejamies par iztēloto vīziju, kā viņš jāj ar zirgu, Eila savu lēmumu mainīja. Smiekli viņai bija kļuvuši ļoti nozīmīgi un dārgi. Dzīvojot klanā, Eilai nebija atļauts smieties; viņas smiekli klana ļaudīm lika justies neērti un nervozēt. Tikai esot kopā ar Durku, viņa slepenībā atļāvās skaļi smieties. Vīnija un Mazulis bija iemācījuši Eilai izbaudīt smieklu burvību, bet Jondalars bija pirmais cilvēks, ar kuru viņa atklāti varēja kopā smieties.

Jaunā sieviete vēroja, kā viņas vīrietis kopā ar Talutu brīvi un nepie­spiesti smējās. Jondalars pacēla acis un viņai uzsmaidīja. Izteiksmīgo, neiedomājami zilo acu maģija aizskāra kādu dziļu Eilas dvēseles stigu, kas izraisīja siltas, patīkamas trīsas un lielu vēlēšanos ar šo vīrieti mī­lēties. Viņa nespēja viena pati, bez Jondalara, doties atpakaļ uz ieleju. Jau doma vien par dzīvošanu bez viņa aizžņaudza sievietei kaklu, un bija jāapvalda svelošas asaras, kas sāpīgi sariesās acīs.

Jājot atpakaļ pie ļaužu bariņa, Eila pamanīja, ka Jondalars nebija tik liels augumā kā sarkanmatainais vīrietis, tomēr bija tikpat garš vai pat vēl garāks par pārējiem trim vīriešiem. Eila saprata, ka viens vēl bija tikai zēns. Un vai viņiem līdzi bija arī meitene? Negribēdama tieši visus nopētīt, jaunā sieviete pazagšus vēroja ļaužu bariņu.

Eilas ķermeņa kustības lika Vīnijai apstāties, tad, pārsviedusi kāju pār ķēves muguru, viņa noslīdēja lejā. Talutam pienākot tuvāk, abi zirgi kļuva tramīgi, tāpēc jaunā sieviete noglāstīja Vīniju un aplika roku Skrējējam ap kaklu. Viņai pašai bija nepieciešams izjust dzīvnieku nomierinošo klātbūtni, tāpat kā zirgiem sajust viņas tuvību.

-    Eila bez savas cilts, - Taluts ierunājās, nebūdams pārliecināts, vai šī ir pareizā uzrunas forma, kaut ari šai sievietei ar pārdabisko talantu tā gluži labi piestāvētu, - Jondalars sacīja, ka baidies, vai zirgiem netiks kas ļauns nodarīts, kamēr pie mums ciemosies. Tāpēc es, Taluts, Lauvas apmetnes vadonis, apsolu, ka ne tavai ķēvei, ne viņas kumeļam netiks pāri darīts. Ielūdzu tevi ciemos kopā ar visiem zirgiem. - Vadoņa smaids kļuva platāks un pārgāja smieklos. - Citādi neviens mums neticēs!

Pēc šiem vārdiem Eila jutās daudz mierīgāka, viņa zināja, ka Jon­dalars ļoti grib šos ļaudis apciemot. Jaunajai sievietei nebija neviena īsta iemesla, kāpēc šo ielūgumu noraidīt, un viņu aizrāva šī milzīgā, sarkanmatainā vīra nepiespiestie un draudzīgie smiekli.

-     Labi, es došos jums līdzi, - Eila piekrita. Taluts smaidīdams pa­māja un nespēja beigt brīnīties par šo interesanto sievieti, par viņas intriģējošo akcentu un apbrīnojamo apiešanos ar zirgiem. Kas bija šī Eila, kam nebija savas cilts?

Eila un Jondalars bija apmetušies blakus straujai upei un tajā rītā, pirms satika Mamutu ļaužu bariņu, bija izlēmuši doties atpakaļ uz ieleju. Upe bija pārāk plata, lai to šķērsotu bez grūtībām, un nebija vērts pūlēties tai tikt pāri, ja viņi gatavojās griezties apkārt un izmantot jau zināmo mājupceļu. Stepe, kas atradās austrumos no ielejas, kurā Eila viena pati bija trīs gadus dzīvojusi, šķita daudz pieejamāka, un jaunā sieviete nebija bieži izvēlējusies grūto apkārtceļu rietumos no ielejas un šo apvidu nebija labi iepazinusi. Kaut arī Eila un Jondalars bija sākuši savu ceļojumu rietumu virzienā, viņi nebija izdomājuši nekādu konkrētu galamērķi, uz kurieni doties, tāpēc aizceļoja uz ziemeļiem, pēc tam uz austrumiem un galu galā nonāca tādā apvidū, kurā Eila savos medību sirojumos nekad tik tālu nebija aizjājusi.

Jondalars bija viņu pierunājis veikt šo izpētes ceļojumu, lai pieradi­nātu pie ceļošanas. Jaunais Zelandoni vīrietis gribēja vest Eilu sev līdzi uz mājām, bet viņa mājas atradās tālu uz rietumiem. Viņa negribēja un baiļojās pamest savu drošo ieleju, lai dotos dzīvot pie nezināmiem ļaudīm nezināmā vietā. Kaut ari Jondalars pēc trīs gadus ilgas ceļošanas dedzīgi vēlējās atgriezties mājās, viņš bija samierinājies ar domu, ka šo ziemu pavadīs kopā ar Eilu ielejā. Mājupceļš būs tāls - droši vien tas aizņems veselu gadu -, un tālajā ceļā, vienalga, būtu labāk doties vēlā pavasarī. Vīrietis bija pārliecināts, ka garās ziemas laikā spēs Eilu pārliecināt iet viņam līdzi. Viņš pat negribēja apsvērt nevienu citu al­ternatīvu.