Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Mamuts nāca jaunajai sievietei talkā. Paņēmis Eilu pie rokas, viņš to pieveda pie kaula paplātes ar biezi sagrieztajām mamuta cepeša šķēlēm. - Eila, visi gaida, ka tu pirmā sāksi ēst, - viņš sacīja.

-     Bet es esmu sieviete! - viņa protestēja.

-     Tieši tāpēc tev ir jāsāk pirmajai. Tā ir mūsu cieņas izrādīšana un piedāvājums Mātei, un labāk to Viņas vietā ir pieņemt sievietei. Paņem pašu labāko gabaliņu, ne jau sevis dēļ, bet lai cienītu Māti, - vecais vīrs skaidroja.

Eila uz viņu paskatījās - sākumā pārsteigti, pēc tam ar pateicību. Pa­cēlusi šķīvi, kas bija izgatavots no izliekta ilkņa kaula, viņa loti nopietni un uzmanīgi izvēlējās pašu labāko gabaliņu. Jondalars viņai uzsmaidīja un atzinīgi pamāja, tad ari pārējie devās pie paplātes un paši apkalpojās. Pabeigusi ēst, Eila nolika šķīvi zemē, kā bija redzējusi citus to darām.

-    Es gribētu zināt, vai pirms kāda laika tu mums rādīji kādu jaunu deju? - sacīja kāda balss Eilai tieši aiz muguras.

Pagriezusies jaunā sieviete ieraudzīja sevī veramies tumšas acis, kas piederēja tumšādainajam vīrietim. Viņa nesaprata vārdu "deja", bet vīrieša platais smaids bija draudzīgs. Viņa atsmaidīja pretī.

-    Vai kāds tev kādreiz ir sacījis, cik tu esi skaista, kad smaidi? - viņš jautāja.

-     Skaista? Es? - Eila iesmējās un neticībā pakratīja galvu.

Reiz arī Jondalars bija teicis viņai gandrīz vai tādus pašus vārdus, bet Eila par sevi tā nedomāja. Jau agrā bērnībā, pat vēl nekļuvusi par sievieti, Eila allaž bija bijusi slaidāka un garāka par pārējiem klana ļaudīm, kas viņu bija uzaudzinājuši. Viņa vienmēr bija izskatījusies citāda - ar izspiedušos pieri un smieklīgu kaulu zem mutes, kuru Jon­dalars bija nosaucis par zodu, tāpēc allaž bija sevi uzskatījusi par lielu un neglītu.

Raneks ieintriģēts viņu vēroja. Eilas smiekli skanēja ar bērnišķīgu dabiskumu, it kā viņa patiešām domātu, ka viņš pateicis ko smieklīgu. Šī nebija tā reakcija, ko vīrietis bija gaidījis. Varbūt viņš cerēja uz koķetu smaidu vai saprotošu, smaidošu aicinājumu, bet Eilas pelēcīgi zilajās acīs nebija nekādas viltības; galvas atmešanā vai garo matu pastumšanā nost no pieres nebija ne bikluma, ne kautrības.

Drīzāk šī sieviete kustējās ar dabisku, līganu dzīvnieka grāciju - var­būt zirga vai lauvas. Ap viņu virmoja nenosakāma aura, bet tajā bija jaušama pilnīga atklātība un godīgums, tomēr arī kāds neatklāts noslē­pums. Viņa izskatījās nevainīga kā bērns, atvērta visam, bet caurcaurēm sieviete - slaida, satriecoša, neaprakstāmi skaista sieviete.

Ar interesi un ziņkāri Raneks viņu nopētīja. Eilas mati bija biezi un gari, tie tumši zeltainā, mirdzoši kuplā vilnī krita pār sievietes pleciem un izskatījās pēc dzeltenas siena pļavas, kas līgojas vējā; acis bija lielas, atradās tālu viena no otras, tās ieskāva .skropstas, kas bija par toni tumšākas nekā mati. Ar mākslinieka profesionālo aci Raneks pētīja sie­vietes pareizi veidoto, eleganto sejas formu, sportiskā auguma grāciju, un, kad vīrieša acis apstājās pie labi veidotajām krūtīm un aicinošajiem gurniem, tās pieņēma tādu izteiksmi, kas Eilu mulsināja.

Viņa nosarka un novērsa acis. Kaut ari Jondalars bija stāstījis, ka tieša skatīšanās uz otru cilvēku nav nekas slikts, Eila nebija pārliecināta, vai viņai tas patīk. Šāda skatīšanās lika viņai justies neaizsargātai un ievainojamai. Kad jaunā sieviete palūkojās Jondalara virzienā, viņš bija viņai pagriezis muguru, bet Zelandoni vīrieša stāja izteica vairāk par vārdiem. Viņš bija dusmīgs. Kāpēc viņš dusmojas? Vai viņa ir izdarījusi kaut ko tādu, kas viņu sadusmotu?

- Talut! Ranek! Barzek! Paskatieties, kas atnācis! - iesaucās kāda balss.

Visi pagriezās, lai paskatītos. Pāri nogāzei nāca vairāki ļaudis. Nezija un Taluts piecēlās kājās, kad jaunais vīrietis skrēja nācējiem pretī. Viņi satikās pusceļā un sirsnīgi apskāvās. Arī Raneks aizsteidzās sagaidīt atnācējus, un, kaut gan viņa apsveicināšanās bija daudz ieturētāka, viņš ar sirsnīgu mīlestību apskāva kādu vecāku vīru.

Ar dīvainu tukšumu sirdī Eila vēroja, kā pārējie apmetnes iemītnieki pamet ciemiņus un sirsnīgi sagaida atgriezušos radus un draugus, visi vienlaikus runādamies un smiedamies. Viņa pati bija Eila bez savas cilts. Jaunajai sievietei nebija, kurp iet, nebija māju, kurp atgriezties, nebija klana, kas ar skūpstiem un apskāvieniem viņu sagaidītu. Iza un Krebs, kas bija viņu mīlējuši, bija miruši, un viņa pati bija mirusi tiem, kurus mīlēja.

Uba, Izas meita, bija bijusi viņai tuvāka māsa, nekā jebkurš cits būtu varējis būt, bet viņas saistīja mīlestība, nevis radniecīgas saites. Taču, ja Uba tagad ieraudzītu Eilu, viņa būtu aizslēgusi savu sirdi un prātu, atteiktos ticēt savām acīm un skatītos Eilai cauri. Brouds bija uzlicis Eilai nāves lāstu. Tāpēc tagad klana ļaudīm viņa bija mirusi.