Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Zēns piekrizdams pamāja. Apsēdusies blakus, runājot ar vārdiem, jaunā dziedniece apvaicājās, kā viņš jūtas, bet ari automātiski rādīja zīmes, līdz aptvēra, ka, iespējams, ir pārāk tumšs, lai redzētu tās. Tad jaunā sieviete pēkšņi saprata, kādas ir valodas priekšrocības. Nebija taisnība, ka ar žestiem un zīmēm nevarēja izteikties tikpat labi kā ar vārdiem, tikai runājot nebija jāaprobežojas vienīgi ar to, ko redzi.

Tā bija tā pati atšķirība kā medījot - grūst pīķi pēc klana metodes vai mest to tā, kā to dara Citi. Lai sagādātu mājās gaļu, abi paņēmieni bija labi, bet vienam bija lielākas iespējas un attālums nekā otram. Eila bija redzējusi, cik noderīgi var būt zīmes un žesti, kurus visi nesa­prata, īpaši slepenās un privātās sarunās, bet visā visumā daudz lielāka priekšrocība bija runāt ar vārdiem, kurus varēja dzirdēt un saprast. Runājot ar vārdiem, varēja sazināties ar cilvēku, kas atradās aiz kāda nožogojuma vai citā telpā, vai pat uzkliegt pa gabalu, vai sarunāties ar lielu ļaužu pūli. Varēja runāt arī tādā gadījumā, ja kāds bija uzgriezis muguru vai turēja kaut ko rokās, tas atbrīvoja rokas citiem mērķiem, varēja ari klusām sarunāties tumsā.

Kādu laiku Eila klusēdama sēdēja kopā ar puiku, neuzdodot nekā­dus jautājumus, tikai piedāvādama tuvības izjūtu. Pēc kāda brīža viņa sāka ar puiku sarunāties, stāstīja Ridagam par tiem laikiem, kad bija dzīvojusi klanā.

-    Savā ziņā šī Vasaras sapulce man atgādina klanu kopā sanākšanu, - Eila iesāka. - Šeit, kaut arī izskatos tāda pati kā visi pārējie, es jū­tos citādi. Tur es biju atšķirīga… garāka par jebkuru vīru… biju liela, neglīta sieviete. Kad pirmoreiz tur ieradāmies, jutos šausmīgi. Pārējie klani gandrīz vai neļāva Bruņa klanam palikt uz Sapulci, jo viņi bija paņēmuši līdzi mani. Viņi sacīja, ka es nepiederot pie klana, bet Krebs uzstāja, ka piederot gan. Viņš bija mogurs, un neviens neuzdrīkstējās runāt viņam pretim. Bija labi, ka toreiz Durks vēl bija tikai zīdainis. Ieraudzījuši manu dēlu, visi uz viņu skatījās un domāja, ka viņš ir kropls. Tu jau zini, kāda tad ir sajūta. Bet Durks nebija kropls. Viņš bija vienkārši jauktenis - jaukto garu bērns, tāpat kā tu, lai ari tu vairāk līdzinies Urai. Viņas māte piederēja pie klana.

-     To jau tu teici. Ura savienosies ar Durku? - Ridags jautāja, pa­griezdamies pret pavarda gaismu, lai viņa žesti būtu redzami. Par spīti savam noskaņojumam, puika bija ieintriģēts.

-    Jā. Viņas māte atnāca pie manis, un viss tika sarunāts. Viņa bija tik atvieglota, kad uzzināja, ka ir vēl viens tāds pats bērns kā viņas meita - tikai puika. Viņa tik ļoti baidījās, ka Ura nekad sev neatradīs vīrieti. Godīgi runājot, es par to daudz nedomāju. Biju pateicīga par to, ka Durks tika pieņemts klanā.

-     Durks dzīvo klanā? Viņš ir jauktenis, bet dzīvo klanā? - puika rādīja ar zīmēm.

-Jā, Brūns viņu pieņēma, Krebs iedeva viņam vārdu. Pat Brouds nevar viņam vairs neko atņemt. Un visi klana ļaudis viņu mīl, izņemot Broudu, pat Oga, Brouda sieviete. Kad zaudēju pienu, viņa Durku zīdīja kopā ar savu dēlu Grevu. Viņi uzauga kopā kā brāļi un ir labi draugi. Vecais Grods uztaisīja Durkam mazu pīķi, tieši piemērotu viņa augumam. - To atcerēdamās, Eila pasmaidīja. - Tomēr visvairāk Durku mīl Uba. Uba ir mana māsa, tāpat kā tev - Ragija. Tagad viņa ir Durka māte. Kad Brouds lika man aiziet, atstāju Durku Ubai. Viņš varbūt izskatās ne­daudz citāds, bet jā, Durks dzīvo klanā!

-    Man šeit galīgi nepatīk, - Ridags žestikulēja ar kaislīgām dusmām. - Kaut es būtu Durka vietā un varētu dzīvot klanā.

Ridaga komentārs Eilu izbiedēja. Pat pēc tam, kad viņi vēl turpināja runāties un jaunajai sievietei izdevās puiku pārliecināt kaut ko ieēst un likties gulēt, šis teikums joprojām palika viņai prātā.

Raneks visu vakaru vēroja Eilu. Tumšādainais vīrietis pamanīja, kā viņa, kaut ko darīdama, apstājas pusceļā, piemēram, ceļot kumosu pie mutes, bet acis ar neko neredzošu skatienu klīst kaut kur tālumā vai ari pierē no lielas koncentrēšanās ievelkas dziļa domu rieva. Raneks zināja, ka jaunās sievietes prātu grūtsirdīgi nospiež kādas domas; viņš tik ļoti vēlējās viņu mierināt un dalīties smagajās pārdomās.

Tajā naktī visi Kaķastes iemītnieki palika savā apmetnē, un telts bija pārpildīta. Raneks pagaidīja, kad Eila beidzot ieslīdēs savās kažokādas cisās, un ātri devās ari pats uz savējām.

-     Eila, vai nenāksi šonakt pie manis gultā? - Raneks tuvumā vēroja jaunās sievietes acis un dziļo grumbu pierē. - Es nedomāju dalīšanos Baudas veltē, - tumšādainais vīrietis ātri piebilda, - ja vien pati to nevēlies. Zinu, ka šī tev ir bijusi smaga diena…

-     Manuprāt, Lauvas apmetnei tā ir bijusi vēl smagāka, - Eila sa­cīja.

-     Nedomāju, ka visai apmetnei tā bijusi grūtāka, bet tam nav no­zīmes. Eila, es vienkārši gribu tev ko sniegt. Manas kažokādas tevi sasildīs, mana mīlestība tevi nomierinās. Šonakt gribu būt tev blakus.

Piekrītoši pamājusi, Eila ieslīdēja Raneka cisās viņam blakus, bet nespēja aizmigt, pat nespēja mierīgi atpūsties, un Raneks to juta.