Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-     Eila, kas tevi uztrauc? Vai nevēlies par to parunāt? - viņš jau­tāja.

-    Es domāju par Ridagu, savu dēlu, bet nezinu, vai drīkstu par viņu runāt. Man vienkārši vajag par to padomāt.

-     Tu labāk gulētu pati savā gultā, vai ne? - viņš beidzot noprata.

-    Ranek, zinu, ka tu vēlies man palīdzēt, un tas jau pats par sevi runā vairāk, nekā varu pasacīt. Nespēju tev izteikt, cik daudz man nozīmē tas, ka nostājies man blakus. Esmu pateicīga arī visai Lauvas apmetnei. Visi pret mani bijuši tik labi un brīnišķīgi, pat pārāk lieliski. Esmu tik daudz no viņiem mācījusies un tik ļoti lepojos, ka piederu pie Mamutu cilts un varu teikt: viņi ir mana cilts. Domāju, ka visi Citi - tie, kurus mēdzu saukt par Citiem, - ir tādi paši kā Lauvas apmetne, bet tagad zinu, ka tā nav taisnība. Tāpat kā klanā, vairums cilvēku ir labi, bet ne visi, un pat labie ļaudis nav labi pilnīgi visā. Man bija dažas domas… es kaut ko plānoju… bet tagad man par to jāpadomā.

-     Un labāk tu vari padomāt pati savā gultā, nevis saspiedusies šeit cieši kopā ar mani. Ej vien, Eila, uz savu guļvietu, tu, vienalga, būsi man blakus, - Raneks sacīja.

Tumšādainais vīrietis nebija vienīgais, kas vēroja Eilu, un, kad Jon­dalars ieraudzīja, ka Eila izkāpj no Raneka cisām un dodas pati uz savējām, viņu pārņēma dīvains izjūtu kokteilis. Zelandoni vīrietis jutās atvieglots, ka viņam nebūs jāgriež zobi, klausoties, kā Eila un Raneks dalās Baudas veltē, bet viņš izjuta pēkšņu žēlumu pret Raneku. Ja viņš būtu bijis tumšādainā kaula rīku meistara vietā, tad būtu gribējis turēt Eilu cieši apskautu un mierināt viņu, censtos uzņemties daļu mīļotās sievietes sāpju nastas. Viņam būtu sāpējis, ja Eila būtu pametusi viņu un devusies gulēt viena.

Kad Raneks aizmiga un apmetnē iestājās dziļš klusums, Eila klu­sām piecēlās, uzvilka vieglu jaku, lai drēgnumā nenosaltu, un devās laukā tumšajā, zvaigžņotajā naktī. Tajā pašā mirklī arī Vilks atradās viņai blakus. Abi devās uz zirgu nojumi, kur viņus apsveica Skrējēja zviedziens un Vīnijas maigā sasveicināšanās - bubināšana. Pēc glās­tiem, pakasīšanas un klusiem vārdiem Eila apskāva ķēvītes kaklu un piespiedās viņai klāt.

Cik gan daudz reižu gaišbrūnā ķēve bija pildījusi draudzenes lomu, kad viņai tāda bija nepieciešama! Jaunā sieviete pasmaidīja. Ko gan klans domātu par viņas draugiem? Diviem zirgiem un vilku! Eila bija pateicīga par dzīvnieku klātbūtni un sabiedrību, bet viņā iekšā joprojām valdīja tukšuma izjūta. Pietrūka kāda cilvēka, kuru viņa gribēja visvai­rāk par visu. Tomēr viņš bija atradies blakus, pat pirms visa Lauvas apmetne nostājās viņai līdzās. Jaunā sieviete nezināja, no kurienes Jon­dalars bija nācis. Viņš uzradās pēkšņi, nostājās blakus, pretim visam pūlim. Nostājās pretim bara riebumam un nicinājumam. Tas bija bijis briesmīgi, vēl sliktāk nekā klanu Sapulcē. Runa nebija tikai par to, ka viņa bija citāda. Ļaudis no viņas baidījās un ienīda. Tieši to Jondalars bija centies viņai visu laiku pateikt. Bet pat tad, ja viņa to būtu zinā­jusi, nekas nebūtu bijis citādi. Viņa nevarēja pieļaut, ka tiek nozākāts Ridags vai apmelots viņas dēls.

No telts atveres Eilu vēroja vēl viens acu pāris. Arī Jondalars nevarēja aizmigt. Viņš bija redzējis, kā jaunā sieviete pieceļas, un klusām bija viņai sekojis. Cik gan daudz reižu viņš bija redzējis, ka viņa tā stāv, piespiedusies pie Vīnijas! Vīrietis priecājās, ka viņai bija dzīvnieki, pie kuriem piekļauties, bet viņš ilgojās atrasties Vīnijas vietā. Bija jau par vēlu. Eila viņu negribēja, un viņš nespēja jauno sievieti par to vainot. Ar pēkšņu prāta apskaidrību cauri emociju mudžeklim Zelandoni vīrietis ar pilnīgi citām acīm palūkojās uz savu uzvedību un aptvēra, ka tikai viņš pats ir pie visa vainīgs. Jau no paša sākuma viņš nebija uzvedies "taisnīgi" un ļāvis Eilai pašai izdarīt izvēli. Sīkumainas greizsirdības dēļ viņš bija novērsies no savas mīļotās. Viņš jutās sāpināts un gribēja, lai arī viņai sāp.

Pats sev viņš sacīja: "Jondalar, atzīsti, ka bija vēl kas vairāk. Tu biji sāpināts, bet tu taču zināji, kā Eila bija audzināta. Viņa pat nesaprata tavu greizsirdību. Kad tajā naktī viņa aizgāja uz Raneka gultu, viņa bija vienīgi "paklausīga klana sieviete". Klana audzināšana bija tā īstā problēma. Tu pats par to kaunējies. Tu kaunējies viņu mīlēt, baidījies no tā, ka tev būs jāpiedzīvo tas, ko Eilai nācās šodien piedzīvot. Tu nebiji pārliecināts, vai spēsi viņu aizstāvēt. Nav svarīgi, cik ļoti tu viņu mīli, tu pats baidījies, ka ari tu vari nostāties pret viņu. Eilu mīlēt nav kauns, jākaunas ir par tavu gļēvulību. Un tagad jau ir par vēlu. Tu viņai neesi vairs vajadzīgs. Viņa pati mācēja sevi aizstāvēt, un arī visa Lauvas apmetne nostājās Eilas pusē. Tu viņai vispār neesi vajadzīgs, un tu neesi viņu pelnījis."