Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-     Kas jums kaiš? Kā jūs drīkstat nosaukt Ridagu par dzīvnieku? Vai esat pavisam akli? - Eila kliedza ar neveiksmīgi apslēptu niknumu. Vairāki ļaudis apstājās, lai pavērotu, kas te notiek. - Vai tad neredzat, ka viņš saprot katru vārdu, ko sakāt? Kā jūs varat būt tik cietsirdīgi? Vai jums nemaz nav kauna?

-    Kāpēc manam dēlam vajadzētu kaunēties? - iejaucās kāda sieviete, uzmetusies jaunekļiem par aizstāvi. - Tas plakangalvis ir dzīvnieks, un viņam nevajadzētu ļaut piedalīties ceremonijās, kur tiek godāta Māte.

Tagad jau apkārt bija sastājušies vēl vairāk ļaužu, to skaitā lielākais vai­rums Lauvas apmetnes iemītnieku. - Eila, nepievērs viņiem uzmanību, - Nezija deva padomu, cenzdamās atvēsināt jaunās sievietes dusmas.

-     Dzīvnieks! Kā jūs vispār uzdrīkstaties teikt, ka viņš ir dzīvnieks! Ridags ir tāds pats cilvēks kā jūs visi! - Eila kliedza, pievērsdamās sievietei.

-     Man nav jācieš tādi apvainojumi, - sieviete sacīja. - Neesmu ne­kāda plakangalvju sieviete.

-     Nē, neesi gan! Viņa būtu daudz cilvēcīgāka par tevi; viņa būtu daudz līdzjūtīgāka un saprotošāka.

-     Kā tad tu vari to visu zināt?

-    Neviens to nezina labāk par mani. Viņi mani pieņēma un uzaudzi­nāja, kad biju pazaudējusi savu cilti un man neviena vairs nebija. Es būtu nomirusi, ja kāda klana sieviete nebūtu man izrādījusi līdzcietību, - Eila sacīja. - Es lepojos ar to, ka biju klana sieviete un arī māte.

-     Nē! Eila nevajag! - jaunā sieviete dzirdēja Jondalaru sakām, bet viņai jau bija vienalga.

-    Viņi ir cilvēki, tāpat kā Ridags ir cilvēks. Es to zinu, jo man pašai ir tāds dēls kā viņš.

-    Ak nē! - Jondalars sarāvās un izlauza ceļu cauri pūlim, lai nostātos blakus Eilai.

-    Vai viņa sacija, ka ari viņai ir tāds pats bērns? - kāds vīrietis jau­tāja. - Jauktu garu dēls?

-     Eila, diemžēl nu tu esi to pateikusi, - Jondalars klusām sacīja.

-    Viņa dzemdējusi pretīgu radījumu? Labāk ej prom no viņas. - Kāds vīrietis nostājās blakus sievietei, kas bija strīdējusies ar Eilu. - Ja viņa pievilina sev tādu garu, tas var ieperināties arī kādā citā sievietē.

-     Taisnība! Arī tu labāk ej no viņas nost, - ierunājās vēl kāds cits vīrietis, vedinot prom kādu grūtnieci, kas stāvēja viņam blakus. Arī citi ļaudis kāpās atpakaļ, viņu sejas izteiksme skaidri atspoguļoja riebumu un bailes.

-     Klans? - iejautājās kāds mūziķis. - Vai tad tie ritmi, kurus Eila spēlēja, nāca no klana? Tātad to viņa bija domājusi? Plakangalvjus?

Pavērusies visapkārt, jaunā sieviete uz bridi krita panikā un izjuta lielu vēlēšanos skriet prom no šiem ļaudīm, kas uz viņu skatījās ar tādu riebumu. Tad, aizvērusi acis un dziļi ievilkusi elpu, viņa izslēja zodu un ieņēma izaicinošu pozu. Kādas gan šiem ļaudīm tiesības uzskatīt, ka viņas dēls nav cilvēks? Ar acs kaktiņu viņa pamanīja, ka Jondalars stāv blakus, tieši aiz muguras, un jutās daudz pateicīgāka nekā spēja to vārdos izteikt.

Tad pēkšņi Eilai blakus nostājās vēl kāds vīrietis. Pagriezusies viņa uzsmaidīja Mamutam un arī Ranekam. Pēc tam blakus nostājās arī Ne­zija un Taluts, kā arī pārējie Lauvas apmetnes ļaudis, to skaitā Frabeks. Gandrīz vai visi kā viens - visa pārējā Lauvas apmetne - nostājās bla­kus Eilai.

-    Jums nav taisnība, - Mamuts sacīja pūlim tādā spēcīgā balsī, par kuru varēja pabrīnīties, ka tā nāk no tik veca vīra. - Plakangalvji nav dzīvnieki. Viņi ir cilvēki, tādi paši Mātes bērni kā jūs. Arī es kādu laiku esmu dzīvojis pie viņiem un kopā medījis. Viņu zāļu sieva izārstēja manu roku, un ar viņu palīdzību es atradu savu ceļu pie Mātes. Māte nemēdz sajaukt garus, dabā nepastāv ne zirga un brieža, ne ari vilka un lauvas krustojums. Klana ļaudis ir atšķirīgi, bet šī atšķirība ir ļoti niecīga. Ne­viens bērns - ne Ridags, ne ari Eilas dēls - nebūtu piedzimuši, ja arī viņi nebūtu cilvēki. Viņi nav nekādi pretīgi radījumi. Viņi ir parasti bērni.

-    Man vienalga, ko tu saki, vecais Mamut, - sacīja sieviete, kas gaidīja bērniņu. - Es negribu ne plakangalvju, ne arī jauktu garu bērnu. Ja jau vi­ņai tāds ir piedzimis, tad tas gars varbūt lidinās tepat kaut kur apkārt.

-      Sieviete, Eila tevi neapdraud, - vecais pareģis atbildēja. - Gars, kas izvēlēts tavam bērnam, jau mīt tevī. Tagad vairs neko nevar mainīt. Tā nebija Eilas vaina, kas piešķīra viņas bērnam plakangalvja vīrieša garu, viņa šo garu nepiesaistīja pie sevis. Tā bija Mātes izvēle. Jums jāatceras, ka vīrieša gars nekad neatrodas tālu no paša vīrieša. Eila iz­auga klanā. Dzīvojot kopā ar viņiem, viņa kļuva par sievieti. Kad Muta nolēma apveltīt viņu ar bērnu, Viņa varēja izvēlēties garu tikai no tiem vīriešiem, kas atradās Eilai blakus, un tie visi bija klana vīri. Protams, viena no viņiem gars tika izvēlēts, lai ieietu Eilā, bet tagad taču jūs neredzat nevienu klana vīru sev blakus, vai ne?

-    Vecais Mamut, un ja nu šeit tuvumā būtu kāds plakangalvju vīrs? - kāda sieviete no pūļa iesaucās.