Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Beidzot drēgnums piespieda jauno sievieti atgriezties teltī. Iegājusi iekšā, viņa paskatījās uz Jondalara guļvietas pusi. Viņš bija pagriezies uz sāniem un gulēja pret viņu ar muguru. Ielīdusi savās cisās, Eila iz­juta lielu smagumu: aizmiguša cilvēka roka pasniedzās uz viņas pusi. Viņa zināja, ka Raneks viņu patiešām mīl. Un savā ziņā arī viņa mīlēja šo tumšādaino vīrieti. Mierīgi gulēdama, viņa klausījās Raneka vien­mērīgajā elpā. Pēc brīža viņš pagriezās uz otriem sāniem un roka bija pazudusi.

Eila centās aizmigt, bet nespēja tikt vaļā no uzmācīgajām domām. Viņa bija gribējusi iet pēc Durka un atvest dēlu uz Lauvas apmetni, lai abi varētu dzivot kopā. Tagad jau viņa sāka šaubīties, vai tas dēlam būtu tas labākais. Vai Durks būtu laimīgāks šeit kopā ar māti, nekā dzīvojot klanā? Vai viņš spētu būt laimīgs, atrodoties kopā ar cilvēkiem, kas viņu ienīst, kas sauktu viņu par plakangalvi vai vēl sliktāk - par pretīgu izdzimteni? Klanā Durku pazina un mīlēja - viņš bija viens no viņiem. Iespējams, ka Brouds viņu ienīda, bet pat klanu Sapulcē Durkam būtu draugi. Viņas dēlu pieņēma, viņam atļautu piedalīties sacensībās un ceremonijās. "Interesanti - vai Durkam ir klana atmiņas?" Eila prātoja.

Ja viņai neļautu aizvest dēlu, vai viņa spētu atgriezties klanā un dzīvot tur? Tagad, kad viņa bija atradusi sev līdzīgos cilvēkus, vai viņa spētu atkal pieņemt klana likumus un dzīvot saskaņā ar tiem? Viņi nemūžam neļautu turēt dzīvniekus. Vai viņa spētu atteikties no Vīnijas, Skrējēja un Vilka un būt vienīgi Durka māte? Vai Durkam vajadzīga māte? Kad Eila aizgāja, viņš vēl bija bērns, bet tagad viņš jau ir pieau­dzis. Tagad jau Brūns droši vien māca viņam medīt.

Durks jau droši vien nomedījis savu pirmo nelielo medījumu un pār­nesis to mājās, lai parādītu Ubai. Eila pie sevis pasmaidīja par iztēloto ainu, kas parādījās viņas acu priekšā. Uba viņu paslavēs un augstu novērtēs, teiks, ka viņš ir drosmīgs un spēcīgs mednieks.

Eila pēkšņi aptvēra: "Durkam taču ir māte! Uba ir viņa māte. Uba ir Durku uzaudzinājusi, rūpējusies par viņu, dziedējusi viņa mazās brūces un pušumus. Kā gan es varu Ubai viņu atņemt? Kas rūpēsies par viņu, kad šī sieviete novecos? Pat toreiz, kad Durks vēl bija zīdainis, citas klana sievietes bija vairāk viņam mātes nekā es, īpaši jau pēc tam, kad zaudēju pienu.

Kā gan varu doties atpakaļ un aizvest dēlu prom? Es taču esmu nolādēta. Klanam esmu mirusi! Ja Durks mani ieraudzīs, es viņu un ari pārējos vienīgi nobiedēšu. Pat tad, ja man nebūtu uzlikts nāves lāsts, vai dēls priecātos mani redzēt? Vai viņš vispār mani atcerētos?

Kad aizgāju no klana, Durks vēl bija pavisam mazs. Tagad jau viņš būs pabijis klanu Sapulcē un saticis Uru. Viņš vēl ir jauns, bet droši vien jau domā par to laiku, kad abi sāks dzīvot kopā kā vīrs un sieva." Viņa turpināja risināt domu pavedienu: "Durks plāno nodibināt pats savu pavardu tieši tāpat kā es. Pat tad, ja spēšu viņu pārliecināt, ka neesmu gars, Durkam būs jāņem līdzi Ura, un Ura šeit jutīsies nožēlojami un nelaimīga. Viņai jau būs grūti pamest savu klanu un dzīvot kopā ar Durku viņa klanā, bet pārcelties uz citu pasauli, kur viss ir citāds, būs vēl grūtāk. īpaši jau uz tādu pasauli, kur viņu ienīst un nesaprot. Kā būtu, ja es dotos atpakaļ uz ieleju? Un atvestu Durku un Uru dzīvot pie manis ielejā? Bet Durkam ir vajadzīga sabiedrība… arī man pašai tā vajadzīga. Es negribu dzīvot viena pati, kāpēc gan lai Durks gribētu dzīvot kopā ar mani ielejas vientulībā?

Es visu laiku esmu domājusi tikai par sevi, nevis par Durku. Viņam nemaz nebūtu labāk nākt dzīvot uz šejieni. Viņš šeit nebūtu laimīgs. Laimīga būtu vienīgi es pati. Bet es vairs neesmu Durka māte. Viņa māte ir Uba. Es viņam neesmu nekas, tikai atmiņa par māti, kas mirusi, un varbūt tā ari ir labāk. Dēla pasaule ir klans, un, vai tas kādam patīk vai ne, šī ir mana pasaule. Es nevaru doties atpakaļ uz klanu; Durks nevar nākt dzīvot šeit. Pasaulē nav tādas vietas, kur es un mans dēls varētu dzīvot kopā un būt laimīgi."

Nākamajā rītā Eila pamodās agri. Pat pēc tam, kad viņa beidzot aiz­miga, jaunā sieviete nespēja labi izgulēties. Viņa bieži modās augšā no sapņiem par trīcošu zemi, grūstošām alām un jutās nomākta un nemie­rīga. Viņa palīdzēja Nezijai uzvārīt ūdeni zupai, sasmalcināja graudus rīta maltītei un priecājās par iespēju parunāties ar vecāko sievieti.

-     Nezij, es jūtos briesmīgi sakarā ar visām tām nepatikšanām, ku­ras izraisīju. Manis dēļ tagad visi vairīsies no Lauvas apmetnes, - Eila uzsāka sarunu.

-     Pat nedomā tā runāt. Eila, tā nav tava vaina. Mums tika dota iz­vēle, un mēs paši to pieņēmām. Tu tikai aizstāvēji Ridagu, un arī viņš ir Lauvas apmetnes piederīgais, vismaz mums.