Hamlets

Pag, dodiet dzert.
Šī pērle tava, Hamlet,
Lai veselība tev.

Ārā taures un lielgabali.

Sniegt viņam kausu.

Hamlets.

Vispirms šo gājienu.
Dzert pagaidām ne.
Nu, sāksim.

Cīkstas.

Otrs cirtiens; kā jums liekas?

Laerts.

Skāriens, skāriens! Es tam piekrītu.

Karalis.

Tavs dēls uzvarēs.

Karaliene.

Viņš smags un aizkūst.
Ņem, Hamlet, drānu, pieri noslauki.
Uz tavu veselību dzeršu, Hamlet.

Hamlets.

Jums, kundze, pateicos.

Karalis.

Ģertrūd, nedzer.

Karaliene.

Mans kungs, es gribu. Lūdzu, atļaujiet!

Karalis sāņus.

Tas saindētais kauss; nu ir par vēlu.

Hamlets.

Dzert, kundze, tagad nedrīkstu, to vēlāk.

Karaliene.

Nāc, lai tev seju noslauku.

Laerts.

Mans kungs, nu trāpīšu.

Karalis.

To nedomāju.

Laerts sāņus.

Tas tomēr man gandrīz pret sirdsapziņu.

Hamlets.

Nu, Laert, trešoreiz; jūs niekojaties;
Es lūdzu, nāciet virsū nopietni.
Šķiet, jūs par vāju mani uzskatāt.

Laerts.

Tā liekas jums? Nu, sāksim.

Cīkstas.

Ozriks.

Ne viens, ne otrs.

Laerts.

Nu, sargieties!

Laerts ievaino Hamletu; iekarsuši tie samij zobenus, un Hamlets Ievaino Laertu.

Karalis.

Izšķirt, tie iekarsuši.

Hamlets.

Nē, turpināsim.

Karaliene saļimst.

Ozriks.

Redziet, karaliene!

Horācijs.

Tie abi asiņo. Kas kait, mans princi?

Ozriks.

Kas jums, Laert?

Laerts.

Kā sloka, Ozrik, savā cilpā kritis:
Ar nodevības šķēpu pieveikts pats.

Hamlets.

Kas karalienei kait?

Karalis.

Ģībst, redzot asinis.

Karaliene.

Nē, nē, dzēriens, dzēriens!
Mans mīļais Hamlet,
Jā, dzēriens, dzēriens!
Esmu noindēta.

Mirst.

Hamlets.

Ak, neģēlība!
Slēdziet durvis ciet!
Šeit nodevība!
Gūstiet, ķeriet!

Laerts saļimst.

Laerts.

Tā, Hamlet, ir, tu esi nonāvēts,
Nav zāļu pasaulē, kas tevi glābtu;
Tu nedzīvosi vairs pat pusstundu.
Un nodevības ierocis tev rokā,
Tas asināts un nāves zālēs mērkts;
 Mans ļaundarbs vērsis to pret mani pašu,
Te nu es guļu, necelšos nekad;
Un tava māte, Hamlet, nozāļota;
Vairs nespēju: ir vainīgs karalis.

Hamlets.

Gals asināts. Mērkts indē. Nāvekli,
Tad dari, inde, savu darbu!

Dur karalim.

Visi.

Nodevība! Nodevība!

Karalis.

Es tikai ievainots, draugi, aizstāviet!

Hamlets.

Še, asinskārais, nolādētais dāni;
Dzer indi šo: vai tas tavs dārgakmens?
Ej manai mātei līdz.

Karalis mirst.

Laerts.

Tam sava tiesa nu
No dziras, ko pats citiem maisījis.
Mēs piedosim viens otram, cēlais Hamlet:
Ne manējā, ne mana tēva nāvē
Lai tevi nevaino, tavā — mani ne!

Mirst.

Hamlets.

Lai debess piedod tev! Es arī miršu.
Es mirstu, Horācij,
Ardievu, nelaimīgā karaliene!
Un jūs, kas bāli drebēdami stāvat,
Šī skumjā skata klusie vērotāji,
Ja būtu laiks, — bet nežēlīgā nāve
Rauj ātri prom, — ak, tad es pastāstītu jums.
Bet lai nu paliek. Mirstu, Horācij!
Tu dzīvosi; tad teic par mani tiem,
Kas to nezina.

Horācijs.

Tam netici nekad:
Es vairāk senais romietis, ne dānis,
Vēl šķidrums palicis.

Hamlets.