Hamlets

Šis apzīmējums būtu piemērotāks, ja mēs nē­sātu pie sāniem lielgabalus, bet lai nu paliek vien zobenu siksnas. Tālāk — seši arābu ērzeļi pret se­šiem franču šķēpiem ar piederumiem un īpatnēji greznotām zobenu siksnām; tas ir franču devums pret dāņu devumu. Bet kāpēc šādas derības, kā jūs teicāt?

Ozriks.

Karalis saderēja, ka no divpadsmit gājieniem viņš uzvarēs vairāk par trim. Viņš liek deviņus pret divpadsmit. Mēģināt varētu tūliņ, tiklīdz jūsu aug­stība dotu savu atbildi.

Hamlets.

Bet ja nu es atbildu «nē»?

Ozriks.

Es domāju, mans kungs, tiklīdz jūsu augstība būtu ar mieru stāties pretī.

Hamlets.

Mans kungs, es pastaigāšos šai zālē. Ja majes­tātei labpatīk — man tagad ir atpūtas stunda, — lai ienes rapierus; ja džentlmenis vēlas un karalis paliek pie sava nodoma, tad, ja varēšu, izcīnīšu karalim par labu derības; ja ne, tad neiegūšu neko vairāk kā kaunu un dažus liekus cirtienus.

Ozriks.

Vai varu tā ziņot?

Hamlets.

Apmēram tā, mans kungs, izpušķojumi pēc jūsu patikas.

Ozriks.

Ieteicu savu padevību jūsu augstībai.

Hamlets.

Man tas gods, man tas gods.

Ozriks aiziet.

Labi, ka viņš pats sevi ieteic, cita mēle tā nedarītu.

Horācijs.

Aizlaidās ķīvīte ar čaumalu cekulā.

Hamlets.

Viņš ākstījās ar mātes krūti, pirms to zīda. Tāds viņš ir — kā daudzi citi tās pašas sugas, kurus, cik zinu, sārņainais laikmets dievina, — tie piesavi­nās tikai sava laika runas veidu un stāju; murmuļu bars, kas izspraucas caur visseklākajiem un tukšā­kajiem spriedumiem; bet uzpūt tiem dzīvo elpu, un burbuļi pārplīst.

Ienāk galminieks.

Galminieks.

Mans kungs, viņa majestāte sūtīja pie jums jauno Ozriku, kurš atnāca atpakaļ ar ziņu, ka jūs gaidot viņu šai zālē. Majestāte sūta uzzināt, vai jūs tūliņ mēģinātu ar Laertu vai atliktu uz vēlāku laiku.

Hamlets.

Esmu noteikts savos lēmumos; tie saskan ar karaļa vēlēšanos: ja viņa majestātei tīk, esmu gatavs, tagad vai citreiz pieņemot, ka vēlāk to spēšu tāpat kā tagad.

Galminieks.

Karalis, karaliene un visi citi nāk šurp.

Hamlets.

Īstajā laikā.

Galminieks.

Karaliene vēlas, lai pirms sacīkstes jūs teiktu Laertam kādu laipnu vārdu.

Hamlets.

Viņas padoms ir labs.

Galminieks iziet.

Horācijs.

Jūs zaudēsiet derības, mans princi.

Hamlets.

Es tā nedomāju. Kopš viņš aizbrauca uz Fran­ciju, es visu laiku vingrinājos. Nevienādā cīņā es uz­varēšu. Tomēr tu nezini, cik smagi man ap sirdi, bet tas nekas.

Horācijs.

Nē, mans mīļais princi…

Hamlets.

Blēņas, vairāk nekas; tā tikai tāda nojauta, kas varbūt satrauktu sievieti.

Horācijs.

Ja sirds jums liedz, klausiet viņai. Es iešu tiem pretī un teikšu, ka jūs tagad nespējat.

Hamlets.