Hamlets

Ofēliju mīlēju.
Un četrdesmittūkstoš brāļu mīlestība
Ne tuvu nevar mēroties ar manējo.
Teic — ko tu viņas labā darīsi?

Karalis.

Ak Laert, viņš nav skaidrā prātā vairs!

Karaliene.

Nu, apvaldieties, lūdzu, dieva dēļ!

Hamlets.

Pie joda, saki — ko vēl gribi darīt?
Vai raudāt? Kauties? Gavēt? Sevi plosīt?
Dzert driģenes vai krokodili apēst? Es arī.
Vai nāci izsmilkstēties šeit?
Vai, kapā lēkdams, mani mulsināt?
Ar viņu kopā aprakts kļūt? Es arī.
Un, ja tu mels par kalniem, tad lai gāž
Uz mums kaut zemes kārtu miljonus,
Līdz mūsu kalns pret uguns joslu pauri
Sev apsvilina, Osu padara Par karpu!
Plātīties ja gribi, vari
To tiklab tu, kā es.

Karaliene.

Tas tikai ārprāts.
Tā kādu brīdi viņā plosās lēkme,
Bet drīz kā miermīlīga dūju māte,
Kas izšķīlusi pāris zeltpūkaiņu,
Pār viņu nolaidīsies miers.

Hamlets.

Dzirdiet, kungs,
Kam jūs ar mani apejaties tā?
Jūs mīlēju arvien. Bet tas nekas.
Lai Herakls cīkstas, kā tam pieklājās,
Lai kaķis ņaud, bet suns lai sarga mājas.

Aiziet.

Karalis.

Jūs, mīļais Horācij, to uzmaniet.

Horācijs aiziet.

Laertam.

Jums, Laert, vakarējā saruna
Lai jūsu pacietību stiprina.
Lai jūsu dēlam pieliek sargus, Ģertrūd,
Šim kapam jādabū dzīvs piemineklis.
Nav ilgi jāgaida, drīz miers būs mājās,
Tik būsim pacietīgi, kā tas klājas.

OTRĀ AINA Zāle pilī.

Ienāk Hamlets un Horācijs.

Hamlets.

Par to nu pietiks.
Runāsim par citu.
Vai atceries tu visus apstākļus?

Horācijs.

Vai atceros, mans princi!

Hamlets.

Es sevī izcīnīju smagu cīņu:
Miegs nenāca, es gulēju vēl sliktāk
Kā važās slēgti dumpinieki. Pēkšņi, —
Lai gods ir straujumam, — jo zini,
Mums bieži palīdz neapdomība,
Kad nodomi sāk irt: tas nozīmē,
Ir augstāks spēks, kas veido mūsu mērķus,
Lai kādus izvēlamies mēs.

Horācijs.

Tik tiešam.

Hamlets.

No kajītes es ārā izsteidzos
Un, jūrniekmēteli sev paķēris,
Ko sataustīju, tumsā meklējot,
Tad atradu, ko vēlējos, tur saini
Ar vēstulēm un steidzos kajītē.
Tur bailēs, pieklājību aizmirsis,
Es augsto sūtījumu atplēsu;
Bet, ak, šī karaliskā nelietība, —
Tur stingru pavēli es lasīju,
Kas balstīta uz daudziem dāņu, angļu
Valstsvīru bezjēdzīgiem nostāstiem
Par manu dzīvi, ka, tiklīdz nonāku
Es Anglijā, ne mirkli nekavējot.
Un negaidot pat, kamēr uztrin cirvi,
Lai nocērtot man galvu.

Horācijs.

Vai tiešām?

Hamlets.

Te pilnvara: to izlasi, kad vaļa.
Vai gribi zināt, kā es rīkojos?

Horācijs.

Es jūs lūdzu!

Hamlets.

Tā neģēlību ielenkts,
Pirms manā galvā bija gatavs prologs,
Jau viņi spēli sāka; es apsēdos
Un sacerēju jaunu pavēli;
To glīti uzrakstīju, lai gan kādreiz,
Kā valstsvīri, glītrakstu biju nievājis
Un daudzkārt noņēmies, to bojādams.
Bet šoreiz tas man derēja.
Vai gribi Tu zināt raksta saturu?

Horācijs.

Jā, princi.

Hamlets.