Hamlets

Nē, patiesi, nemaz. Mēs varētu viņam sekot visā pazemībā, turoties iespējamības robežās, piemē­ram: Aleksandrs nomira, Aleksandru apbedīja, Alek­sandrs tapa pīšļi; pīšļi ir zeme; no zemes mēs taisām mālus, un kāpēc gan ar māliem, par ko viņš pārvērties, nevarētu aizbāzt alus mucas caurumu?
Ir miris Cēzars, pārvērties par māliem,
Var sienas aizbāzīt pret vējiem tāliem.
Ak, zeme, pasaulei kas drebēt lika,
Nu ir pret vēju spraugās triepta.
Bet klusu! Miers! No ceļa: nāk karalis.

Uznāk garīdznieki un citi sēru gājienā; Ofēlijas zārkam seko Laerts un sēru svīta; karalis, karaliene, viņu pavadoņi un citi.

Un karaliene, galms. Ko pavada?
Tik klusas svinības! Tas nozīmē,
Ka aizgājējs, ko viņi pavada,
Pats pielicis sev izmisušu roku.
Tas nav no vienkāršiem, bet augstas kārtas.
Pie malas paiesim un vērosim.

Abi noiet sāņus.

Laerts.

Kāda ceremonija vēl būs?

Hamlets.

Redz, tas ir Laerts, dižais jauneklis.

Laerts.

Kāda ceremonija vēl būs?

Garīdznieks.

Viss darīts ir, kas bija mūsu varā;
Jo apšaubāms bij nāves cēlonis.
Ja nebūtu no augšas dots mums mājiens,
To liktu aprakt nesvētītā zemē
Līdz pastariem bez kādas aizlūgšanas
Un oļus, drazu sabērtu uz kapa;
Bet viņai atļauts jaunavības vainags
Un sēru gājiens, ziedi, kapu zvani.

Laerts.

Un vairāk it nekā?

Garīdznieks.

Jā, it nekā.
Mēs apgānītu dievkalpojumu,
Ja dziedātu tai rekviēmu vēl,
Kā dvēselēm, kas mierā šķīrušās.

Laerts.

Tad kapā guldiniet. Lai vijolītes
No viņas skaistās, šķīstās miesas plaukst!
Tev, garidzniek, es saku, mana māsa
Būs dieva priekšā eņģelis, ellē tu
Kad kauksi.

Hamlets.

Ko, daiļā Ofēlija!

Karaliene, ziedus kaisīdama.

Lai zieds pār ziedu kaisās. Saldu dusu!
Par vedeklu reiz tevi cerēju,
Klāt kāzu gultu, daiļā jaunava,
Ne kapā ziedus mest.

Laerts.

Ak, trīskārtējs posts
Lai desmitkārt ķer nolādēto galvu,
Kā ļaunais darbs tev prātu laupīja.
Vēl smiltis neberiet, vēl gribu skaut to.

Ielec kapā.

Nu beriet smiltis virsū mirušai
Un dzīvajam. Lai kapa kopa ceļas,
Kas tālu pārsniedz Pelionu sirmo
Vai zilo Olimpu virs mākoņiem.

Hamlets, panākdams uz priekšu.

Kas ir tas, ko tik lielas bēdas māc,
Kā vaidi mulsina pat debess zvaigznes
Un liek tām pārsteigumā apstāties
Kā klausoties? Šeit esmu, Hamlets,
Pats dāņu princis!

Ielec kapā.

Laerts.

Lai jods rauj tavu dvēseli!

Metas cīņā.

Hamlets.

Tā tu lūdz?
Es saku, pirkstus nost no manas rīkles!
Kaut neesmu es ātrs un aizsvilīgs,
Bet tomēr manī ir kaut kas tik bīstams,
Ka ieteicu tev vairīties.
Nost rokas!

Karalis.

Izšķiriet!

Karaliene.

Hamlet! Hamlet!

Galminieki.

Mani kungi…

Horācijs.

Mans princi, lūdzu, nomierinieties.

Galminieki tos izšķir, abi izkāpj no kapa.

Hamlets.

Par to es cīnīšos ar viņu vēl,
Līdz kamēr aizvērsies man acu plaksti.

Karaliene.

Mans dēls, par ko?

Hamlets.