Hamlets

Hamlets.

Kāpēc viņu aizsūtīja uz Angliju?

Pirmais kapracis.

Nu, par to, ka negudrs; tur viņš atgūšot sajēgu, bet, ja ne, tad neesot liela nelaime.

Hamlets.

Kā tad tā?

Pirmais kapracis.

Tur neko nemanīšot pie viņa; tur visi esot tādi paši negudri.

Hamlets.

Bet kā viņš kļuvis negudrs?

Pirmais kapracis.

Runā, ka diezgan ērmīgi…

Hamlets.

Kā — ērmīgi?

Pirmais kapracis.

Nu, it kā tādēļ, ka sajēgu zaudējis.

Hamlets.

Uz kāda pamata?

Pirmais kapracis.

Kā — uz Dānijas pamata, es šeit esmu kapracis jau trīsdesmit gadu, jau kopš savām jaunī­bas dienām.

Hamlets.

Cik ilgi cilvēkam jāguļ zemē, kamēr viņš sa­pūst?

Pirmais kapracis.

Domāju, ja viņš nav sapuvis jau pirms miršanas, kā šos laikos, kad atgadās daudz ar bakām mirušo, kur dažs tikko iztur, kamēr iebāž zemē, tad viņš turēsies tā gadus astoņus vai deviņus; ādminis saglabājas deviņus gadus.

Hamlets.

Kādēļ tas ilgāk nekā citi?

Pirmais kapracis.

Nu, kungs, darbā viņam āda tā tiek samiecēta, ka ilgi neuzsūc ūdeni. Bet ūdens taču saēd mironi neganti ātri. Te ir atkal viens pauris, tas gu­lējis zemē divdesmit trīs gadus.

Hamlets.

Kam tas piederējis?

Pirmais kapracis.

He, kādam lielam rakarim; kā jūs do­mājat, kas tas varētu būt?

Hamlets.

Nezinu.

Pirmais kapracis.

Lai jupis viņu rāvis! Viņš reiz man uzgāza pudeli reinvīna uz galvas. Šis galvaskauss, kungs, ir karaļa jokdara Jorika galvaskauss.

Hamlets.

Šis?

Pirmais kapracis.

Šis pats.

Hamlets.

Parādi.

Ņem galvaskausu.

Ak vai, nabaga Joriks!
Es viņu atceros, Horācij; šim zellim bija neizsīkstošs joku avots, lieliska fantāzija. Tūkstošiem reižu viņš mani jādināja uz savas mu­guras. Un tagad — tik nejauki izķēmots! Man kļūst nelabi. Te bija lūpas, kuras es skūpstīju nezin cik reižu. Kur tagad tavi joki, tava draiskulība? Tavas dziesmas? Tavas jautrības dzirkstis, kas visam dzīru galdam lika lūzt aiz smiekliem? Vai nav neviena, kas pazobotos par taviem atņirgtiem zobiem? Galīgi uz mutes kritis? Ej tagad savas kundzes istabā, saki vi­ņai, ka tā var ziesties, cik grib, tomēr reiz arī viņa būs tāda pati. Liec, lai viņa par to pasmejas. — Ho­rācij, lūdzu, pasaki man vienu!

Horācijs.

Tas būtu, mans princi?

Hamlets.

Vai domā, ka tāds kapā izskatījās arī Alek­sandrs?

Horācijs.

Tāds pats.

Hamlets.

Un tada pati smaka? Pe!

Aizsviež galvaskausu.

Horācijs.

Taisni tāda pati, mans princi.

Hamlets.

Cik zemā stāvokli mums galu galā jānonāk, Horācij! Kādēļ mūsu iedoma nevarētu sekot Alek­sandra pīšļiem, kamēr tos atrod mucas tapā?

Horācijs.

Tā raudzīties uz notikumiem būtu pārāk jo­cīgi.

Hamlets.