Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

un atgadījumu saunā. Šķiet, ka man varētu būt no­jausma, kas notika. Viņa noņēma brilles, kā darīja vienmēr, kad gribēja, lai māte skatās viņai tieši acīs un tic, ka viņa saka taisnību, pat tad, ja tā nebija. Dibaks mums parādīja, kā izlīdzēties, sēžot saunā, kad ziemā nav spēka. Kā pateicības zīmi nolēmām viņam kaut ko uzdāvināt. Ko tādu, kas radīts ar džinu spēku. Tā bija datorspēle. Vienīgi mēs nevarējām iztēloties datorspēli, kuru viņš gribēja. Tā nu mēs visi sadevāmies rokās, un viņš izmantoja mūsu spēku, lai fokusētos uz spēli, ko viņš pats gribēja.

-    Pareizi, Džons piebilda. Tikai pirmajā reizē tas neizdevās. Jā, biju to piemirsis.

-   Bet es tomēr jutu, ka kaut kāds spēks mūs pamet. Filipa papurināja galvu. Tā ir taisnība, ka viņš lūdza mūs uzlikt ūdens elementālo savai pamātei, bet mēs atteicāmies. Tāpēc es domāju, ka viņš mūs droši vien piekrāpa un tā vai citādi panāca savu, mums to neap­zinoties.

-     Vai Nimrods pērnvasar jums neko neiemācīja? Gonta kundze nopūtās. Nekad nesadodieties rokās ar citiem džiniem, ja tie mēģina izmantot jūsu spēku savā labā. To sauc par džinkantāciju, un tieši no tās cilvēki, kas noņemas ar spiritismu, ņēmuši savas stul­bās iedomas par sadošanos rokās seansu laikā. Jo viņi iedomājas, ka tas viņiem dod varu pār grupu. Ja jums ar kādu jāsarokojas, tad noteikti salieciet savu vidējo pirkstu, lai jūsu dzīvības līnija nenonāktu saskarē ar kāda cita dzīvības līniju. Viņa parādīja, kā džinam va­jadzētu pareizi sasveicināties. Bet, tā kā jūs nezinājāt par sarokošanos, manuprāt, diez vai varu jūs vainot. Vienīgi esiet piesardzīgāki nākamreiz, bērni.

-     Un tu neesi dusmīga par to, ko izdarīju Pikinga jaunkundzei? Džons jautāja.

-     Es pilnīgi varu saprast tavu vēlēšanos palīdzēt Trampa kundzei, māte atbildēja. Bet iegaumē manus vārdus. Tam visam var būt sekas, kuras tu neparedzēji. Jebkurai džinu spēka lietošanai cilvēku pasaulē ir ne­jauša un neparedzama ietekme. Tas bija vēl kas tāds, ko, manuprāt, Nimrods jums paskaidroja. Tad viņa pasmaidīja. Bet nē, es neesmu dusmīga. Varbūt tā ir labāk. Man nebūtu nekāda prieka aizliegt jums abiem apmeklēt Rakšasasa kunga grāmatas prezentāciju.

-    Kas ir grāmatas prezentācija? Džons jautāja.

-     Viesības, lai nosvinētu grāmatas izdošanu, dum­jais, paskaidroja Filipa.

-    Vai tad vecais Rakšasass ir uzrakstījis grāmatu? brīnījās Džons, neņemdams vērā māsu.

-   Jā, atbildēja Gonta kundze. Rakšasasa Saīsinā­tos Bagdādes likumus.

-   Tas noteikti neizklausās pēc Opras izvēles, Džons teica.

-    Kad notiek viesības? jautāja Filipa. Un kur?

-   Šovakar Ņujorkā, veikalā Aizzīmogotā grāmata, Rie­tumu 57. ielā.

-   Šovakar? Džons pārjautāja. Bet kāpēc tu mums neteici agrāk? Vai tēvocis Nimrods tur būs?

-   Protams. Tāpēc jau jums neteicu iepriekš. Viņš gri­bēja, lai tas būtu jauks pārsteigums.

Aizzīmogotā grāmata bija atbilstošs nosaukums, jo šai Ņujorkas grāmatnīcai nebija durvju, tikai kuģa ilumi­natora formas un lieluma lodziņš un blakus uz ķieģeļu sienas piestiprināta misiņa plāksnīte ar glīti iegravētu veikala nosaukumu un adresi. Nevienam nekad neras­tos aizdomas, ka šeit vispār atrodas grāmatnīca.

-     Vai esi pārliecināts, ka šī ir īstā vieta? Filipa jautāja Džonam.

-    Tā rakstīts ielūgumā, viņš atbildēja, parādīdams viņai kartīti ar grāmatas nosaukumu un mazu 57. ielas plānu starp Brodveju un Sesto avēniju.

-   Droši vien te ir kāda slepena ieeja, Filipa ieminējās un sāka lasīt, kas rakstīts uz apgaismotas kartītes gabaliņa, kurš bija vienīgais priekšmets veikala apa­ļajā lodziņā.

-   Manuprāt, mēs tiešām tiekam gaidīti, Džons pie­bilda. Turklāt mūs sagaida ļoti varens džins.

-    Kāpēc tu tā domā? Filipa jautāja.

-   Ļoti vienkārši. Šī ir vienīgā iela Ņujorkā, uz kuras nav sniega.

-    Tev taisnība, viņa piekrita. Sniegs ir abos ielas galos, bet ne šeit.

-    Protams, man ir taisnība, sacīja Džons. Un vai jūti gaisu? Tas īstenībā ir silts. Faktiski tas ir varbūt desmit grādu siltāks nekā blakus ielā. Gluži kā mikro­klimats. Tur tiešām vajag lielu spēku. Kāds iespējams, Nimrods vai Rakšasasa kungs ir mēģinājis šo ielu pa­darīt tīkamāku daudziem siltumu mīlošiem džiniem.

Bet Filipa gandrīz neklausījās. Tā ir mīkla, viņa beidzot paziņoja, norādot uz kartīti dīvainajā, apaļajā lodziņā. Manuprāt, ja atrodam atminējumu, mēs va­ram tikt iekšā. Klausies: "Mūžīgi sākuma sākumā. Ar to beidzas laiks un Visums. Bez tā nav beigu. Un tas ir jebkuras vietas nobeigums."

Džons paraustīja plecus. Neko nesaprotu.

-   Bet es saprotu! Filipa uzvaroši paziņoja. Atbilde ir burts s. Ar burtu s sākas sākums un ar to beidzas laiks un Visums, un tas ir vārdā beigas un pēdējais burts vārdos vietas nobeigums.

-    Un ko tas mums dod?

-    Mēs tiekam iekšā, Filipa atbildēja un nospieda burtu s ielas nosaukumā WEST, kas bija iegravēts mi­siņa plāksnē.