Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

Veiksmīgi pārvarējis tieksmi pārvērst Gordonu Kārpcūku zēnu, kas viņu skolā terorizēja, par kārpainu meža cūku, Džons centās izdomāt citu paņēmienu, kā ar viņu tikt galā, ko māte varētu atbalstīt, ja par to uzzinātu. Dzīvnieku transformācijas un elementālie bija pilnīgi nepieņemami, un beidzot Džons izlēma, ka la­bākais, ko viņš varētu izdarīt, ir audzēt savu fizisko spēku, lai būtu iespēja lielāko zēnu pieveikt godīgā cī­niņā. Vienīgā nelaime bija tā, ka pēc trenēšanās tēva vingrošanas istabā ilgāk par piecām minūtēm pat ar vieglākajiem svariem viņš jutās pilnībā izsmēlis savus spēkus. Tāpēc viņš iepriecināts atklāja, ka var cilāt dzel­žus daudz ilgāk, ja trenējas saunas karstumā, kur viņa jaunais džina ķermenis, šķiet, jutās enerģijas pārpilns. Un nepagāja pārāk ilgs laiks, kad viņam sāka veidoties manāmi muskuļi tādi muskuļi, viņš bija pārliecināts, kas ļaus viņam tikt galā ar Kārpcūku, lietojot viņa paša rupjos paņēmienus. Kad Filipa atklāja, kā viņš pavada laiku saunā, un uzklausīja Džona plānu, viņa tomēr bija skeptiska.

Vai tas nav tas zēns, kura tēvocis strādā CNN? Dūšīga izskata puisis ar pūtītēm?

Džons piekrītoši pamāja un uzlēja vēl mazliet ūdens uz karstajiem akmeņiem, lai saunā paaugstinātu tempe ratūru. Filipa aptina dvieli ap galvu, nolēmusi, ka nav vērts noņemties ar matu mazgāšanu un žāvēšanu katru reizi, kad viņa te ienāca, lai atkal justos kā īsta džine.

-   Noteikti ir kāds vieglāks un smalkāks veids, kā tikt ar viņu galā.

-    Kāds tad?

-    Piemēram, varbūt psiholoģisks. Vai esi pats sev pa­jautājis, kāpēc viņš tevi terorizē?

-   Jo viņš ir ķertais ar pūtītēm uz sejas, lūk, kāpēc.

-    Es gribēju teikt, kas ir tas, kas viņam tevī nepa­tīk?

Džons paraustīja plecus. Nedomāju, ka viņam va­jadzīgs kāds iemesls. Viņš ir huligāns. Tā ir viņa bū­tība.

-    Kad viņš sāka tev piekasīties?

-    Semestra sākumā.

Filipa brīdi padomāja. Vai varētu būt, ka viņš tevi vajā tāpēc, ka neesi ķertais ar pūtītēm uz sejas? Filipa pamāja ar galvu, jo viņai patika šī versija. Zini, tā ir. Esmu pārliecināta.

-    Neesmu drošs, vai tevi saprotu, Džons atzinās.

-    Vai atceries, ka tev bija daudz pūtīšu? Tiklīdz tev izrāva gudrības zobus un atklājās tavs džina spēks, pū­tītes vienkārši pazuda.

-    Kā lai to aizmirst? Viena no laimīgākajām dienām manā mūžā, kad varēju paskatīties spogulī un vairs ne­prātot, vai labāk nemesties zem vilciena.

-    Un vai tev nav ienācis prātā, ka viņš terorizē tevi aiz skaudības? Jo viņam pūtītes joprojām ir, bet tev vairs nav?

-    Tas ir iespējams, Džons atzina. Un kas par to? Pūtītes man no jauna neuzmetīsies. Pat tad ne, ja tiktu vaļā no Gordona Kārpcīīka.

-   Tev nav tas jādara. Bet mūs nekas nevar aizkavēt, lai liktu pazust viņa pūtēm.

-    Tu domā ar džina spēku?

-    Es tiešām netaisījos nosūtīt viņam krēmu pret pū­tītēm.

-    Pat tad, ja mamma tiešām piekristu, ka es savedu kārtībā Kārpcūka pūtītes, neesmu drošs, ka spēšu sevi piespiest novēlēt viņam ko citu, kā lauzt kaklu.

-   Tas nemaz nav jādara, Filipa teica. Es visu no­kārtošu tavā vietā.

Džons saprata, ka māsa runā nopietni, un, tā kā viņi tobrīd atradās saunā, apzinājās, ka meitene spēj izdarīt tieši to, ko teica. Vai vispirms negribi pajautāt mam­mai? viņš jautāja.

-    Manuprāt, tieši patlaban viņai prātu nomāc citas domas, kur nu vēl pūtītes uz Gordona Kārpcūka sejas, Filipa atbildēja. Pēdējā laikā šķiet, kopš tikšanās ar Zilo džini, Gonta kundze bija visai klusa un norūpējusies.

Filipa koncentrēja domas, gatavojoties džina spēka lietošanai. Turklāt nevaru iedomāties, ka mamma va­rētu iebilst pret manu palīdzību, ja ņem vērā iespējamo labumu tev. Un tas noteikti ir labāk, nekā tu ar vinu skolā izkautos.

Tā nu viņa domāja par Gordonu Kārpcūku, par pūtī­tēm uz viņa sejas un lai tās būtu pazudušas, kad nāka­majā rītā viņš pamodīsies, kļūstot par labāku cilvēku. Un tad viņa izrunāja savu fokusa vārdu:

-    FABULONGOŠUGAUŽIBRĪNUMPIPIKALS!

Džons kādu brīdi piesardzīgi nogaidīja. Vai izda riji?

Filipa pamāja ar galvu. Tu redzēsi. Viss būs lie­liski.

Džons uzsita viņai uz pleca. Paldies, Fila. Viņš mīļi uzsmaidīja māsai. Ārēji viņi nemaz nebija līdzīgi; gluži kā māte, Džons bija gara auguma un tievs, viņam vija tumši mati, turpretī Filipa bija maza auguma kā tēvs un nēsāja brilles. Bet iekšēji viņi bija līdzīgi kā vienas monētas divas puses. Nebija nekā tāda, ko Džons nespētu izdarīt Filipas labā, un viņš juta, ka vēlas māsai to pateikt. Bet, tiklīdz viņš par to iedomājās, Filipa jau atbildēja:

Jā, viņa teica. Es zinu.

Dienas pirms Ziemassvētkiem Filipa pavadīja, spēlē­jot džinverso ar Nimrodu, Rakšasasa kungu, savu tēvu vai Bulu Haksteru.