Slēptuve

Pāvels-otrais pabeidza vadītājiem dot komandas, no kurām pēdējā bija: "Pēc trīs reisiem ievadīt kravas agregātu ēkas sienā!" - un izlēca no kabīnes pakaļ dubultniekam.

Mierīgi palūkojās apkārt. Sintezatora bloks atradās uzkalnā, tikai simts metru attālumā no Kontrstumbra sienām, un acu priekšā viņiem atradās būvlaukuma panorāma.

Pats sintezators bija smieklīgi vienkāršs un nepretenciozs - tā pati caurule 200 metrus gara un divi desmiti metru diametrā -, bet no visām pusēm to ieskāva palīgkonstrukciju mežs, un visblīvāk (fermas, torņi, cauruļu saišķi, dažāda izmēra šļūtenes) tas atradās ēkas pusē, kas jau ir sasniegusi vairāk nekā divu kilometru augstumu. Darba sintezatora tuvumā neviena dzīvā nebija, šeit strādāja automātiskās mašīnas, tāpēc izlūki nesteidzās. Mezgla teritoriju vēroja videokameras, bija nepieciešams tām paiet garām ar maksimālu "maigumu".

Visbeidzot, tika iedarbināti elektromagnētisko impulsu meklētāji, kas pavadīja kameru darbību, un Ždanovi sarežģītā līkloču maršrutā, apejot kameras, virzījās uz fermu pusi. Šīs fermas balstīja milzu tvertni, kas bija notīta ar šļūtenēm un izstaroja infrasarkano gaismu kā milzīgs izkausēta metāla kauss. Tāpēc "sanitāri" nebija salikuši tās tuvumā videokameras.

Fermas kļuva biezākas un atdūrās cauruļu žogā. Aiz žoga sētas pacēlās gofrēta metāla siena, un aiz tās, tikai divu desmitu soļu attālumā, sākās ciklopiskā, melni violetā, pūtainā un zvīņainā Kontrstumbra siena.

- Pārlīdīsim? - Pāvels-divi īsi jautāja.

- Pakļūsim zem videokamerām.

- Anihilators?

- Ieslēgsies energolokācijas aparatūra.

- Apiet?

Atbildes vietā Pāvels-pirmais izņēma drimmeri un ar diviem triecieniem nocirta divas caurules, kas neļāva iespraukties spraugā starp tām.

- Lūdzu.

- Jauks mazais nazītis! - Pāvels-otrais aukstasinīgi paslavēja. - Ja godīgi, es neticēju taviem stāstiem par zobena iespējām.

Aiz palisādes izvietojās akmens sile ar kabeļu saišķiem. Kabeļi varēja būt arī kontūras elementi, kas uzraudzīja ēkas sienu integritāti vai pieejas tām, taču izlūkiem nebija lielas izvēles. Un viņi pārlēca pār tekni, pamanot enerģijas spriedzi, kas pulsēja caur kabeļiem. Tādā pašā veidā Pāvels izgrieza logu mezgla gofrētajā korpusā un izlīda ārā. Likās, ka Kontrstobra siena saspringa un ar aizdomām un neapmierinātību palūkojās viņā, taču šī sajūta, visticamāk, bija milzu struktūras psiholoģiskā spiediena sekas. Šeit, tās tiešā tuvumā, vairs nevarēja būt videokameru vai drošības posteņu. Šādi aizsargāt katru ēkas perimetra metru bija nepraktiski.

Izlūki atradās it kā nišā, ko veidoja ieliektā sienu daļa un jumts,  no duča biezu šļūteņu, caur kurām uz augšu tika padots celtniecības materiāls. Kad viņi uzmeta skatienu pa kreisi un pa labi, koridorā starp ēkas sienu un krustojuma žogu, abiem uzplaiksnīja tā pati doma.

- Labi, ka viņiem neienāca prātā šeit palaist suņus,-  sacīja Pāvels-otrais.

- Vai kādu spēcīgāku, - pirmais piekrita. - Piemēram, pērtiķčūsku. Nu, mēģināsim izlauzties cauri šeit?

- Pamēģini, ja tikai tavs zobens ņems šo sienu. Starp citu, no kā tas sastāv? Kā darbojas? Viņš griež metālu kā sviestu.

- Tas, ko tu redzi - zobena asmens - faktiski ir gluonu lauks, kas iznīcina starpkvarku saites. Lauka efektors ir rokturī, universāls visām lauka transformācijām.

- Skaidrs. Par tādu efektoru pat sapņot nevarēju.

- Tāpēc jau to sauc par drimmeri - sapņotāju. Starp citu, mēs neesam vienīgās būtnes, kas apguvušas kvarku procesus. "Bruņurupuču" pātagas-antenas, ar kurām tu, iespējams, sastapies, visticamāk, arī ir kvarku-gluonu pārveidotāji. Tagad paej malā un piesedz mani no aizmugures.

Pāvels pasvārstīja rokā zobenu, dziļi ievilka elpu, domādams: "Nu, nepievil mani, brāl!" - un izdarīja pirmo griezumu sienā.

* * *

Kontrstumbra interjers nemaz neatgādināja Stumbra - hronopaātrinātāja interjeru. "Hronoķirurgu" ēka no iekšpuses atgādināja termītu pūzni, lai gan vispār arī no ārpuses, ja neņem vērā tā lielumu, un tas līdz augšai bija piepildīts ar "termītiem": celtniekiem, montāžniekiem, iekārtu uzstādītājiem un pielāgotājiem. Ždanovi, iekļuvuši ēkas pirmajā stāvā, viegli pazuda bezgalīgajās "termītu" plūsmās, no kurām lielākā daļa bija "dzeloņcūkas", kas bija galvenais "ķirurgu" darbaspēks. Lai gan bija sastopami arī cilvēki un cilvēkiem līdzīgi radījumi, kā goriloīdi, un arī pilnīgi atšķirīgi, mērķtiecīgi daroši savu darbu.

Lai neizceltos no vispārējā fona, Ždanovi apkrāvas ar kaut kādiem konteineriem koši dzeltenu baranku formā un nesa tos no stāva uz stāvu, uzmanīgi nolūkojoties strādnieku darbībās, iegaumējot enerģijas centru un aprīkojuma telpu atrašanās vietas, mēģinot sastādīt ēkas vispārējo plānu un saprast celtnieku nodomus.