Slēptuve

Visi "termītu pūžņa" gaiteņi bija identiskas apaļas caurules ar diametru no pieciem līdz sešiem metriem un daudzas reizes krustojās viena ar otru, radot šķietami haotisku eju konglomerātu. Tomēr, jo augstāk izlūki uzkāpa, staigājot spirālē pa ēku, jo vairāk viņi pārliecinājās, ka viss šajā kolosālajā "termītu kalnā" ir pakļauts vienam sarežģītam likumam, ieskaitot gaiteņu modeli, kas savīti vienā apbrīnojamā harmoniskā tīklā ap ēkas asi. Ass bija centrālā šahta, kas bija iesaiņota caurspīdīgā zaļā materiālā, kas atgādināja pudeles stiklu. Acīmredzot šeit atradās Kontrstumbra sirds - hronostabilizatora starta kamera, kas divpadsmit kilometru augstumā sadalījās divos torņos.

Izlūki atrada daudzas ieejas šahtā, jebkura koridora spirāle beidzās pie tās sienas, taču viņus tur nelaida. Katru ieeju apsargāja divi vai trīs drūmi spēkoņi no Zemiešu vidus, Ždanovu tautieši un biedējoša izskata kiberi, kas nedaudz atgādināja konkistadoru zirnekļus.

Apstājās kārtējās ejas tumšajā stūrī, kas savienoja gaiteņus. Ēka nebija sadalīta stāvos, nebija arī kāpņu vai liftu. Liftu vietā tika izmantotas kustīgi celiņi, kā vecajos metro eskalatori. Gaiteņi slīpi virzījās uz augšu, spirālē vijoties ap centrālo šahtu, tāpēc bija grūti novērtēt pacelšanās līmeni, un tomēr izlūki aptuveni zināja, kādā augstumā viņi atrodas.

- Apmēram četrsimt metru, - Pāvels-divi nomurmināja. - Es domāju, ka ir pienācis laiks atgriezties. Ēkas plāns ir skaidrs, visu esam ierakstījuši video, Stass atšifrēs un sniegs ieteikumus, kas šeit vispirms jāiznīcina.

- Mēs neesam noskaidrojuši galveno, - Pāvels pirmais nepiekrita. - Kur atrodas viņu vadības centrs?

- Varbūt tāda nemaz nav? Galu galā mūsu Stumbram nav viena vadības centra. Kur vēlies, tur arī veido savienojumu ar inka-tīklu, ja zini pieejas kodus un paroles.

- Tu aizmirsti, kam tiek būvēts Kontrstumbrs. “Ķirurgi” ir saprātīga “bara” vai “spieta” tipa ... vai “micēlija” sistēma, saskaņā ar hronobruņinieka terminoloģiju, tāpēc ēka izskatās kā termītu kalns: tā ir pielāgota tās īpašnieku vajadzībām. Kad būvniecība būs beigusies, šeit apmetīsies "ķirurgu" ģimene, kuru valdīs no viena centra - karaliene. Zemes skudru pūžņi, termītu kalni un bišu spieti tiek vadīti tieši tā.

- Bet tie ir Zemes bari. Kāpēc “ķirurgiem” vajadzētu kopēt Zemes bioloģisko sistēmu organizāciju? Ja viņiem ir psi saite, viņiem centrs nav vajadzīgs. Lai kur viņi atrastos, centrs ir visur un nekur.

- Tās ir tavas spekulācijas.

- Un apgalvojums par "ķirurgu" ģimenes apmešanos šeit nav spekulācija? Kāda velna pēc viņiem vajadzētu apmesties šeit "izžūstošajā" Zarā?

- Neburkšķi, es tikai domāju ... skaļi. Nez kāpēc man šķiet, ka "ķirurgi" ir ļoti līdzīgi mūsu kukaiņiem un arī cilvēkiem. Pilnīgi iespējams, ka viņi ir mūsu senči, tāpēc tik viegli iesaistīja pēcnācējus savās spēlēs.

- Ždanov, vai es tev jau teicu, ka tu esi ģēnijs?

- Es zinu bez tevis, - Pāvels-pirmais pieticīgi atbildēja. - Nu, vai mēs meklēsim centru?

- Mēģināsim kāpt augstāk, uz pašu torņa jumtu. Neko neatradīsim, atgriezīsimies.

Viņi pārbaudīja, vai kāds nevēro abas "dzeloņcūkas atpūtā", un izgāja koridorā. Devās tālāk pa eju, līdz tunelim, kas bija kaut kas līdzīgs konveijeram, kas virzījās uz augšu, nostājās uz tā blakus klusējošajām "dzeloņcūkām". Bet labāk būtu, ja viņi to nebūtu darījuši. Šīs "dzeloņcūkas" nepiederēja ne strādnieku, ne sargu kastai, tās acīmredzami bija augstākā pakāpē un ne velti ap kaklu valkāja kaut kādas zelta šalles, kas noklājās pāri krūtīm un mugurai. Viens no viņiem paskatījās uz "celtniekiem" ar konteineru ruļļiem uz pleciem un pēkšņi atņirdzās, parādot trīs asu zobu rindas.

Patiesībā tas nebija ne smaids, ne draudu izpausme, tikai īpatnēja šo būtņu sejas izteiksme, bet to, ko tā nozīmēja, Pāvels- viens, stāvēdams blakus, nesaprata. Tikai tad, kad "dzeloņcūka" atkārtoja smaidu, Ždanovi saprata, ka viņš viņiem uzdots jautājums savā valodā.

Bija nepieciešams ātri atbildēt, un Pāvels pielāgoja savu dingo atdarināt "dzeloņcūkas" atņirgumu. Bet tad, kad lente tuvojās nākamās ejas atvērumam, Ždanovi veikli tajā ienira un pazuda tumsā.

- Ko viņam, ķēmam, vajadzēja, es gribētu zināt - nomurmināja Pāvels-pirmais. - Vai redzēji, kas viņam par zobiem? Roku nokodīs un nepamanīs.

- Viņš, iespējams, vēlējās uzzināt, kā radinieki mēs esam, - Pāvels-otrais atbildēja tādā pašā tonī. - Man tas nepatīk. Es iesaku atgriezties. Šīs zelta šalles var sapsihoties un sataisīt trauksmi.

- Mēs jau esam uzkāpuši vairāk kā kilometru, līdz augšai paliek nedaudz mazāk. Nedomāju, ka apsargi mūs sāks meklēt ēkā, viņi drīzāk gaidīs pie izejas. Bet tur arī izdomāsim, ko darīt.

- Tad nometīsim šitās barankas šeit, varbūt tieši tās pievērsa mums uzmanību un turi gatavībā “ziloni”. Mums paveicās, ka "dzeloņcūku" psi spektri ir tuvi mums un viņi reaģē uz starojumu.