Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-    Tas ir Ridags… viņa sirds. Ļaudis nes viņu šurp. Es meklēju… augus. Ar garu kātu… ziedi nokārušies… sārti, ar sarkaniem plankumiņiem iekšā. Tiem ir lielas lapas, pēc taustes lapas otra puse ir kā zvērādas vilna. Tie liek sirdij… straujāk sisties. Vai zini tādus? - Eila jutās kā sapinusies sava niecīgā vārdu krājuma dēļ, bet viņa tomēr bija mācējusi izteikties daudz skaidrāk, nekā pati to aptvēra.

-     Protams, zinu. lā ir purpurpuķe, tās otrs nosaukums ir uzpirk- stite. Tā ir ļoti spēcīga… - Mamuts vēroja, kā Eila aizver acis un dziļi ieelpo.

-    Jā, bet tā ir vajadzīga. Jāizdomā, cik daudz… Lūk, kur soma! Iza teica, lai vienmēr nēsāju to līdzi.

Tieši tajā brīdī ienāca Talija, nesdama uz rokām mazo puisīti. Paķērusi zvērādu no savas gultas, Eila to noklāja zemē pie pavarda un parādīja sievietei, lai liek zēnu uz tās. Nezija stāvēja tieši Talijai aiz muguras, un arī visi pārējie drūzmējās apkārt.

-    Nezij, novelc Ridagam silto jaku! Attaisi viņa drēbes! Talut, šeit ir pārāk daudz ļaužu. Atbrīvo telpu! - Eila deva norādījumus, pati nemaz neapzinādamās, ka izsaka pavēles. Atvērusi mazo ādas maisiņu, ko turēja rokās, jaunā zāļu sieva paostīja tā saturu un ar bažīgu skatienu pavērās vecajā samani. Tad Eila paskatījās uz bezsamaņā gulošo bērnu un viņas sejā iegūla apņēmības pilna profesionāla izteiksme. - Mamut! Vajadzīga karsta uguns. Latij, atnes vārāmos akmeņus, katliņu ar ūdeni un krūzīti!

Kamēr Nezija atraisīja Ridaga drēbes, Eila salika zem zēna galvas vairāk zvērādu, lai paceltu to augstāk. Taluts lika apmetnes ļaudīm atkāpties, lai Ridagam būtu vairāk gaisa un Eilai - telpa, kur darbo­ties. Latija, gaužām noraizējusies, rūpējās par pavardu, ko Mamuts bija iekūris, cenzdamās pēc iespējas ātrāk uzkarsēt akmeņus.

Eila pārbaudīja Ridaga pulsu - to bija grūti samanīt. Viņa pielika ausi pie bērna krūtīm; zēna elpa bija sekla un čīkstoša. Ridagam bija nepieciešama palīdzība. Atliekusi zēna galvu, viņa pavēra bērna muti, tad, pieplakusi pie viņa mutes, iepūta gaisu puikas plaušās, tāpat kā bija to darījusi ar Nuviju.

Mamuts kādu brīdi viņu vēroja. Eila izskatījās pārāk jauna, lai viņai būtu uzkrāta pietiekama dziednieces pieredze, tāpēc arī bija parādījies tāds neizlēmības bridis, bet tas jau bija pagājis. Tagad viņa bija mie­rīga, koncentrējusies vienīgi uz bērnu un ar rāmu pārliecību izteica pavēles.

Pamājis savā nodabā, vecais, viedais vīrs apsēdās pie mamuta gal­vaskausa bungām un impulsīvi sāka tās dauzīt mērenā taktī, pats klusi piedziedādams, tas dīvainā kārtā atviegloja to spriedzi, ko izjuta Eila. Drīz vien jau arī pārējie apmetnes ļaudis pievienojās dziedinošajam, monotonajam dziedājumam; tas atviegloja viņu spriedzi, un tādējādi viņi izjuta, ka var dot ari savu labvēlīgo ieguldījumu. Arī Torneks un Dīgija pievienojās ar saviem instrumentiem, tad parādījās Raneks ar grabošiem gredzeniem, kas bija izgatavoti no ilkņa kaula. Bungu rīboņa, gredzenu klabināšana un monotonais dziedājums nebija ne skaļš, ne uzmācīgs, bet gan maigi pulsējošs un nomierinošs.

Beidzot arī ūdens bija uzvārījies, un Eila delnā iemērīja izkaltētās uzpirkstlšu lapas un iebēra tās vārošajā ūdenī. Tad viņa gaidīja, ļau­dama tām ievilkties un cenzdamās saglabāt mieru, līdz beidzot viņas intuīcija un tējas uzlējuma krāsa lika noprast, ka brūvējums ir gatavs. Jaunā zāļu sieva ielēja pagatavotās zāles krūzītē. Tad, paņēmusi klēpi Ridaga galvu, viņa uz mirkli aizvēra acis. Šīs nebija tās zāles, kuras varēja nevērīgi lietot. Nepareiza uzlējuma deva varēja zēnu nogalināt, un katra auga lapu spēka iedarbība bija atšķirīga.

Atvērusi acis, Eila savā priekšā ieraudzīja divas izteiksmīgi zilas acis, pilnas mīlestības un rūpju, viņā noraugāmies un īsu mirkli pateicīgi uzsmaidīja Jondalaram. Pielikusi krūzīti pie lūpām, Eila iemērca tajā mēli, pārbaudīdama brūvējuma stiprumu. Pēc tam pielika rūgtās zāles pie bērna lūpām.

No pirmā malciņa Ridags aizrijās, bet tas viņu nedaudz uzmundri­nāja. Viņš centās Eilai pateicībā uzsmaidīt, bet tā vietā sanāca sāpju grimase. Viņa pavisam lēnām lika puikam dzert vēl un pati uzmanīgi un rūpīgi vēroja viņa reakciju: ādas temperatūras un krāsas izmaiņas, acu kustību, elpas dziļumu. Arī visi Lauvas apmetnes ļaudis viņu nepacietīgi vēroja. Viņi nebija aptvēruši, cik daudz šis cilvēkbērns viņiem nozīmē, līdz viņa dzīvība tika apdraudēta. Ridags bija pie viņiem uzaudzis, viņš bija viens no viņiem, un tikai nesen ļaudis bija sākuši saprast, ka viņš nemaz tik daudz neatšķiras no viņiem pašiem.

Eila īsti neapjauta, kad mūzika un monotonā skandēšana apklusa, bet Ridaga klusi izdvestā skaņa, dziļi ievelkot elpu, absolūtajā un sa­springtajā velēnu mītnes klusumā izklausījās kā uzvaras sauciens.