Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-     Eila, vai drīkstu to apskatīt? - viņš vaicāja, gribēdams aplūkot somu tuvāk.

-     Vai šo te? Manu zāļu somu? - viņa jautāja.

-    Allaž esmu vēlējies uzzināt, kā tās tiek taisītas.

Eila pasniedza viņam neparasto somu, pamanīdama viedā vīra ga­rajās, tievajās un vecajās rokās artrīta radītos mezglus.

Vecais šamanis to rūpīgi izpētīja. Soma izskatījās nonēsāta, tātad Eilai tā jau kādu laiku ir piederējusi. Soma nebija izgatavota, sašujot kopā atsevišķus ādas gabaliņus, bet gan no veselas ūdra ādas. Šim ūd­ram pat nebija uzšķērsts vēders, kā to dara vairumā gadījumu, viņam bija tikai pārgriezta rīkle, pat galva bija palikusi piesieta ar aukliņu so­mas otrā pusē. Dzīvnieka kauli un iekšas tikušas izvilktas pa kaklu, smadzenes - izžāvētas un saplakušas. Pēc tam veselā ūdrāda tikusi izžāvēta un ar akmens īlenu vienādos attālumos ap kaklu izdurti cau­rumiņi, tajos ievērta aukliņa, lai somu varētu nēsāt plecā. Rezultātā tika iegūta spīdīga, ūdensizturīga ūdrāda, ar visu asti un pēdiņām, un galva tiek izmantota kā somas aizveramā klape.

Mamuts to atdeva atpakaļ Eilai. - Vai pati to pagatavoji?

-    Nē, Iza. Viņa bija Bruņa klana zāļu sieva, mana… māte. Jau no bērnī­bas viņa man mācīja, kur aug zālītes, kā pagatavot un lietot zāles. Viņa bija slima un nevarēja aiziet uz klanu Sapulci. Brūnam bija vajadzīga zāļu sieva. Arī Uba vēl bija par jaunu, tāpēc es biju vienīgā.

Mamuts saprotoši pamāja, tad cieši paskatījās jaunajā sievietē. - Kādu vārdu tu tikko minēji?

-     Manas mātes? Izas?

-     Nē, to otro.

Eila brīdi padomāja. - Uba?

-     Kas ir Uba?

-    Uba ir… māsa. Ne mana īstā māsa, bet tikpat kā. Viņa ir Izas meita. Tagad ari viņa ir zāļu sieva… un māte….

-    Vai tas ir populārs vārds? - Mamuts viņu pārtrauca, un viņa balsī bija dzirdams satraukums.

-    Nē… man tā nešķiet… Krebs viņu nosauca par Ubu. Arī Izas mātes mātei bija tāds pats vārds. Krebam un Izai bija viena māte.

-     Krebs! Eila, pasaki man, vai šim Krebam bija slima roka un viņš gāja, nedaudz pieklibodams?

-    Jā, - Eila izbrīnījusies atbildēja. Kā gan Mamuts to varēja zināt?

-     Un vai viņam bija vēl viens brālis - jaunāks, bet spēcīgāks un veselīgāks?

Eila sarauca pieri, brīnīdamās par Mamuta dedzīgajiem jautājumiem.

-    Jā, tas bija Brūns. Viņš bija klana vadonis.

-     Ak Lielo Māt! Nespēju tam noticēt! Tagad es saprotu.

-     Es neko nesaprotu, - Eila nomurmināja.

-     Eila, nāc apsēdies! Gribu tev kaut ko pastāstīt.

Viņš pieveda Eilu tuvāk pavardam, pie tās vietas, kur atradās viņa gulta. Mamuts piemetās uz gultas maliņas, bet Eila apsēdās uz grīdas paklājiņa un jautājoši vērās viņā.

-     Reiz, pirms daudziem, daudziem gadiem, kad biju vēl jauneklis, ar mani atgadījās kaut kas dīvains, kas izmainīja visu manu dzīvi,

-     Mamuts iesāka savu stāstu. Eila sajuta pēkšņu, satraucošu kņudoņu tieši zem ādas, un viņai radās izjūta, ka zina, ko vecais vīrs viņai tūlīt stāstīs.

-     Mēs ar Manuvu nākam no vienas apmetnes. Vīrietis, ko viņa māte izvēlējās par savu viru, bija mans brālēns. Mēs kopā uzaugām un, kā jau daudzi jaunieši to dara, runājām par kopīgu Ceļojumu, bet tajā vasarā, kad bijām gatavojušies doties prom, Manuvs pēkšņi saslima. Smagi saslima. Es degu nepacietībā doties prom, jo jau gadiem ilgi bijām šo Ceļojumu plānojuši, un turpināju cerēt, ka mana drauga vese­lība uzlabosies, bet slimība ievilkās. Beidzot, jau pašās vasaras beigās, nolēmu viens pats doties Ceļojumā. Visi man ieteica to nedarīt, bet man nebija miera.

Bijām plānojuši apiet apkārt Berana jūrai un tad pa tās rietumu krastu aiziet līdz pat Dienvidu jūrai, noejot gandrīz to pašu maršrutu kā Vi­mezs. Bet, tā kā vasara jau gāja uz beigām, nolēmu iet pa īsāko ceļu, šķērsot pussalu un pa rietumu pārēju doties uz kalniem.

Eila pamāja. Bruņa klans bija izmantojis to pašu maršrutu, dodoties uz klanu Sapulci.

-    Nevienam par savu plānu nestāstīju. Tā bija plakangalvju zeme, un es zināju, ka saņemšu daudz iebildumu. Domāju, ja būšu uzmanīgs, tad izvairīšos no jebkādiem kontaktiem, bet nebiju rēķinājies ar nelaimes gadījumiem. Vēl joprojām nesaprotu, kā tas gadījās. Gāju gar augstu upes krastu, tā bija gandrīz vai kā klints, un jau nākamajā brīdī apzi­nājos, ka esmu paslīdējis un gāžos lejup. Kādu brīdi droši vien gulēju bezsamaņā. Kad nācu pie samaņas, bija jau vēla pēcpusdiena. Man sāpēja galva un apziņa nebija skaidra, bet vissliktāk bija klājies manai rokai. Kauls bija izkustējies un lauzts, un es cietu lielas sāpes.

Kādu brīdi klamzāju gar upes krastu, īsti nebūdams pārliecināts, uz kurieni eju. Biju pazaudējis savu somu un pat nedomāju to meklēt. Nezinu, cik ilgi biju tā gājis, bet bija jau gandrīz tumšs, kad pamanīju degam kādu ugunskuru. Nebiju iedomājies, ka atrodos jau uz pussalas. Ieraudzījis pie ugunskura cilvēkus, devos uz turieni.