Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Jondalars bija zaudējis valodu. Viesmīlība pret viesiem varbūt ietilpa Mamutu cilts tradīcijās, un tā bija goda lieta; bet nevienas cilts paražās bez nopietniem apsvērumiem neietilpa svešinieku uzaicināšana kļūt par cilts un viņu ģimenes locekļiem.

-      Es… ē… nezinu… ko teikt, - Jondalars stomīdamies atbildēja. - Esmu ļoti pagodināts. Tas man ir liels kompliments.

-     Zinu, ka jums abiem nepieciešams laiks, lai to apsvērtu, - Taluts piebilda. - Būtu pārsteigts, ja tā nebūtu. Neesmu vēl visus apmetnes iemītniekus par to informējis; jūsu pieņemšanai ir jāpanāk visu pie­krišana, bet, ņemot vērā jūsu abu ieguldījumu, tai nevajadzētu būt problēmai. Mēs abi ar Taliju par jums iestāsimies. Vispirms gribēju to jums paziņot. Ja piekritīsiet, es sasaukšu sapulci.

Abi jaunieši klusēdami noraudzījās, kā lielais vadonis devās atpa­kaļ uz velēnu mitekli. Viņi bija plānojuši atrast kādu klusu vietiņu, kur aprunāties; abi bija cerējuši atrisināt problēmas, kuras viņu starpā bija sākušas parādīties. Taluta negaidītais paziņojums viņu domām bija piešķīris pavisam jaunu pavērsienu; abiem bija jāpieņem nopietni lēmumi, kas būtiski iespaidos viņu turpmāko dzīvi. Nesakot ne vārda, Eila uzkāpa Vīnijai mugurā, un Jondalars apsēdās viņai aiz muguras. Skrējējam sekojot viņiem pa pēdām, abi, iegrimuši katrs savās domās, jāja augšup pa nogāzi un devās atklātā stepē.

Eilu Taluta piedāvājums bija aizkustinājis tā, ka viņa nespēja parunāt. Dzīvojot kopā ar klanu, jaunā sieviete ļoti bieži bija sajutusies izstumta un nepiederīga, bet tās izjūtas nevarēja salīdzināt ar to skaudro tuk­šuma izjūtu un izmisuma pilno vientulību, ko viņa bija piedzīvojusi pēc aiziešanas no klana. No tā laika, kad Eila pameta klanu, un līdz Jondalara atnākšanai, kas notika tikai pirms nepilna gada, viņa bija dzī­vojusi viena. Viņai nebija bijis neviena cilvēka, ar ko aprunāties, ne arī piederības izjūtas, ne savu māju, ne ģimenes, ne savas cilts, un Eila ļoti labi zināja, ka nekad mūžā vairs savu bijušo klanu nesatiks. Zemestrīce, kas bija padarījusi viņu par bāreni, pirms jauno meiteni pieņēma klanā, un ari tā otra zemestrīce, kas notika tajā dienā, kad viņu padzina no klana, bija izraisījušas nošķirtības un pilnīgas nolemtības izjūtu.

Aiz šīm izjūtām slēpās dziļas, pirmatnējas bailes, kuras izraisīja pa­nika no zemes līgošanās, un mazas meitenes neizsakāmās bēdas; viņa bija zaudējusi visu, pat atmiņas par tiem mīļajiem cilvēkiem, kas bijusi viņas ģimene. Eila ne no kā cita tik ļoti nebaidījās kā no zemes kustības grūdieniem. Tie allaž bija iezīmējuši tikpat pēkšņas un nežēlīgas pār­maiņas jaunās sievietes dzīvē kā saārdītajā zemes virskārtas slāni - it kā pati zeme viņai vēstītu, ko sagaidīt… vai līdzjūtībā nodrebētu.

Bet pēc pirmās zemestrīces, kad Eila bija visu zaudējusi, klans bija kļuvis par viņas cilti. Tagad, ja viņa tā izlems, tad atkal var iegūt sev jaunu cilti un mājas. Viņa varētu kļūt par Mamutu cilts locekli; viņa vairs nebūtu viena.

Bet kā tad būs ar Jondalaru? Kā viņa varēs kļūt par citas cilts locekli? Vai viņš gribēs palikt un kļūt par Mamutu cilts piederīgo? Eila par to šaubījās. Jaunā sieviete bija pārliecināta, ka viņš vēlas atgriezties savās mājās. Bet viņš bija baidījies, ka visi Citi izturēsies pret Eilu tāpat, kā Frabeks jau bija to izdarījis. Viņš negribēja, lai viņa pieminētu klanu. Ja nu viņa dotos Jondalaram līdzi un viņa ļaudis Eilu nepieņemtu? Varbūt viņa ļaudis visi ir tādi kā Frabeks? Eila neatteiksies runāt par klanu, it kā Iza, Krebs, Brūns un viņas pašas dēls būtu tādi ļaudis, par ko viņai būtu jākaunas. Eila nekaunēsies par tiem cilvēkiem, kurus mīlēja!

Vai viņa gribēja doties Jondalaram līdzi un riskēt, ka pret viņu iz­turēsies kā pret dzīvnieku? Vai arī vēlējās palikt šeit, kur viņu gribēja un pieņēma? Lauvas apmetne pat bija pie sevis uzņēmusi jauktu garu bērnu, tādu pašu puisīti kā viņas dēls… Pēkšņi Eilas galvā radās kāda doma. Ja jau viņi bija pieņēmuši vienu tādu bērnu, tad varbūt pie­ņems vēl vienu? Tādu, kas nebija ne vārgs, ne slimīgs. Tādu, kas varēs iemācīties sarunāties. Mamutu teritorija sniedzās līdz pat Berana jūrai. Vai Taluts gadījumā neminēja, ka pie jūras atrodas Vītolu apmetne? Pussala, kur bija apmeties klans, neatradās tālu no tās vietas. Ja Eila kļūtu par Mamutu cilts locekli, varbūt kādu dienu viņa varētu… Bet kas notiks ar Jondalaru? Ja nu viņš dosies projām? No šīs domas jaunā sieviete sajuta tādu kā asu dūrienu vēderā. Vai viņa spētu dzīvot bez Jondalara? Eila prātoja, cīnīdamās ar dalītām jūtām.