Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Arī Jondalars cīnījās ar pretrunīgām vēlmēm. Jaunais vīrietis gandrīz vai nedomāja par sev izteikto piedāvājumu, viņš vienīgi vēlējās atrast pamatotu aizbildinājumu, lai neapvainotu Talutu un visu Mamutu cilti. Viņš bija Jondalars no Zelandoni cilts un zināja, ka brālim bijusi tais­nība. Viņš nekad nevarētu kļūt piederīgs kādiem citiem ļaudīm. Viņš vēlējās doties mājās, bet tas drīzāk bija urdošs nemiers, nevis milzīga nepieciešamība. Šim jaunajam vīrietim bija neiespējami domāt citās kategorijās. Viņa mājas bija tik tālu prom, ka būs nepieciešams vesels gads, lai šo attālumu pievārētu.

Jondalara prāts bija nemierīgs Eilas dēļ. Kaut ari viņam nekad nebija trūkušas sievietes, kas vēlētos būt kopā ar viņu, vairums no tām būtu ar mieru nodibināt arī ilgstošākas attiecības, taču viņš nekad nebija atradis tādu sievieti, kā bija gribējis, - tāda bija Eila. Neviena no viņa cilts sievietēm, arī no tām ne, kuras Jondalars bija saticis sava Ceļojuma laikā, nebija spējusi viņā izraisīt tādas jūtas, kādas viņš bija novērojis pie citiem pāriem, bet pats tās vēl nekad nebija izjutis līdz brīdim, kad satika Eilu. Jondalars šo sievieti mīlēja stiprāk, nekā bija domājis, ka tas iespējams. Viņā bija viss, ko šis vīrietis jebkad bija vēlējies sievietē atrast, un pat vēl vairāk. Viņš nespēja paciest domu, ka būtu jādzīvo bez Eilas.

Bet viņš zināja arī to, kā ir izjust apkaunojumu. Un tieši tās Eilas īpašības, kas viņu tik ļoti piesaistīja, - nevainības un prāta savienojums, godīgums un noslēpumainība, pašpārliecība un ievainojamība - vien­laikus radīja arī tādas situācijas, kurās viņam bija jāpiedzīvo sāpīgs kauns un noraidījums.

Eila bija uzaugusi klanā - pie ļaudīm, kas neizskaidrojamā veidā bija tik atšķirīgi. Tos, kurus Eila dēvēja par klana ļaudīm, vairums Jonda­laram pazīstamo cilvēku neuzskatīja par cilvēciskām būtnēm. Tie bija dzīvnieki, bet ne tādi kā pārējie dzīvnieki, kurus Māte bija radījusi cilvēku vajadzību apmierināšanai. Kaut ari līdzības starp šīm abām cil­vēku kopienām bija atzītas, tās netika pieņemtas; klana acīm redzamās cilvēka rakstura pazīmes neradīja tuvas brālības izjūtas. Drīzāk viņi tika uzskatīti par apdraudējumu, un atšķirības starp šīm abām kopienām tika izceltas un pārspīlētas. Jondalaram līdzīgie ļaudis klanu uzskatīja par nerunājošu, dzīvniecisku sugu, kas pat nebija iekļauta Lielās Zemes Mātes radīšanas klēpī, it kā tie ļaudis būtu cēlušies no kāda neizdibi­nāma ļaunuma.

Bet abas šīs kopienas bija līdzīgas vairāk savos darbos, nevis vār­dos. Vēl tikai pirms dažām paaudzēm Jondalaram līdzīgie - Citi - bija pārcēlušies dzīvot uz klana teritoriju, bieži vien ieņemdami labākās apmetņu vietas blakus bagātīgām medību un pārtikas ieguves terito­rijām un piespiezdami klanu pārvākties uz citurieni. Bet tieši tāpat kā vilku bari, kas savā starpā sadala teritoriju un cits no cita to aizsargā, nevis no kādām citām dzīvām radībām - vai nu tie būtu mednieki, vai medījumi -, tā arī otras kopienas nospraustās teritorijas respektēšana bija klusējoša atzīšana, ka viņi pieder pie vienas sugas.

Apmēram tajā pašā laikā, kad Jondalars sāka apzināties savas jūtas pret Eilu, viņš sāka saprast, ka visa dzīvā radība, arī plakangalvji, ir Lielās Zemes Mātes radīta. Par spīti tam, ka viņš Eilu mīlēja, Jondalars bija pārliecināts, ka starp viņa ļaudīm jaunā sieviete būtu izstumtā. Bija kas vairāk par viņas saistību ar klanu, kas padarītu viņu par at­raidīto. Viņa tiktu uzskatīta par neizsakāmi pretīgu izdzimumu, kuru Māte nolādējusi, jo šī sieviete dzemdējusi jauktu garu bērnu - pa pusei cilvēku, pa pusei dzīvnieku.

Šāds tabu bija pieņemts. Visi ļaudis, ko Jondalars savos ceļojumos bija saticis, atbalstīja šādu uzskatu, kaut arī daži ne tik pārliecinoši kā citi. Daži pat neatzina tāda nelaimīga radījuma eksistenci, citi atkal šādu situāciju uzskatīja par sliktu joku. Tieši tāpēc Jondalars bija juties tik šokēts, Lauvas apmetnē ieraugot Ridagu. Viņš bija pārliecināts, ka Nezijai nav bijis viegli, un īstenībā šī sieviete bija uz sevi izsaukusi asu kritikas un aizspriedumu jūru. Tikai nedaudzi ļaudis, kas bija absolūti pārliecināti par Nezijas nostāju, bija uzdrošinājušies stāties pretim ne­slavas cēlējiem, un šīs sievietes patiesā līdzjūtība un humānisms bija beidzot ņēmuši virsroku. Bet pat Nezija nebija pieminējusi Eilas dēlu, par kuru viņa bija vecākajai sievietei izstāstījusi, kad centās pārējos pierunāt, lai jauno sievieti pieņem ciltī.