Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Rīts jau bija pusē, kad Taluts izgāja no velēnu mītnes un pamanīja, ka Eila un Jondalars ved zirgus prom no apmetnes. Sniegs vēl nebija uzsnidzis, bet agrā rīta sarma joprojām pieturējās kristāliski baltos laukumiņos, un abu jauniešu galvas pie katras izelpas apvija tvaika mutuļi. Sausajā, aukstajā gaisā virmoja it kā statisks elektrības strāvo­jums. Sieviete un vīrietis bija pienācīgi saģērbušies aukstajam laikam: biezās kažokādas jakās un kapuces sasējuši cieši ap seju, kažokādas bikšu gali bija sabāzti zābakos, aptīti un cieši sasieti.

-Jondalar! Eila! Vai jūs aizejat? - vadcfnis uzsauca, steigdamies jau­niešiem pakaļ, lai viņus panāktu.

Eila piekrītoši pamāja ar galvu, kas lika smaidam no Taluta sejas pazust, bet Jondalars paskaidroja: - Mēs aiziesim izlocīt kājas un ļausim zirgiem izskrieties. Pēc pusdienlaika atgriezīsimies.

Jondalars nepieminēja to apstākli, ka abi bija ari noilgojušies palikt divatā un aiziet uz kādu vietu, kur neviens viņus netraucētu un kur varētu mierīgi aprunāties par to, vai atgriezties Eilas ielejā vai, pēc Jondalara domām, drīzāk, pierunāt Eilu palikt.

-     Labi. Es gribētu sarunāt dažas mācību nodarbības ar pīķu metē­jiem, kad laiks noskaidrosies. Gribētu redzēt, kā tie darbojas un kā es ar tiem varētu medīt, - Taluts sacīja.

-    Domāju, ka tev tas varētu būt liels pārsteigums, - Jondalars smai­dīdams atbildēja, - jo pīķu metēji ir tik labi.

-     Ne jau paši par sevi tie ir tik labi. Esmu pārliecināts, ka tie labi darbojas jums abiem, bet šādai pīķu mešanai ir vajadzīgas iemaņas un līdz pavasarim var nemaz neiznākt tik daudz iespēju trenēties, - Taluts prātoja.

Eila gaidīja, uzlikusi roku uz ķēves skausta, tieši zem īsajām, cietajām krēpēm. Smags kažokādas dūrainis, piesiets aukliņā, karājās ārā no ja­kas piedurknes. Aukliņa bija izvērta cauri piedurknei, tad cauri cilpiņai jakas krāgas aizmugurējā daļā, pēc tam stiepās cauri otrai piedurknei, kur bija piesieta pie otra cimda. Tā kā dūraiņi bija piestiprināti aukliņai, ja radās nepieciešamība pēc kailas rokas izveicības, cimdus varēja ātri noraut nost, nebaidoties tos pazaudēt. Tik aukstā zemē, kur valdīja ļoti salti vēji, pazaudēts dūrainis varēja nozīmēt to, ka būs jāšķiras ne tikai no rokas, bet varbūt arī no dzīves. Jaunais kumeļš, nevarēdams sagaidīt un bakstīdams Jondalaru, satraukumā nepacietīgi sprauslāja un slējās pakaļkājās. Viņi visi gribēja ātrāk tikt projām un tikai aiz pieklājības gaidīja, kad Taluts beigs savu sakāmo. Vadonis to zināja, tomēr nolēma pateikt visu, kas viņam bija sakāms.

-    Pagājušajā naktī Nezija ar mani runāja, un šorīt es pats aprunājos ar dažiem apmetnes iemītniekiem. Mēs būtu ļoti pateicīgi, ja jūs paliktu un iemācītu mūs rīkoties ar tiem medību ieročiem.

-    Jūsu viesmīlība ir bijusi vairāk nekā dāsna. Es labprāt visiem pa­rādītu, kā jārīkojas ar pīķu metējiem. Tā, vienalga, nebūtu pietiekama pateicība par visu to, ko esat mūsu labā darījuši, - Jondalars atbildēja.

Pamājis ar galvu, Taluts turpināja: - Jondalar, Vimezs man stāstīja, ka esi prasmīgs krama darbarīku meistars. Mamutu ciltij allaž būs no­derīgs tik labs sava aroda meistars. Un Eilai piemīt tik daudz dažādu iemaņu, kas mums visiem būtu noderīgas. Tev bija taisnība - viņa ir ne tikai prasmīga piķu metēja un savas lingas meistare, - vadonis pie­vērsās Eilai un pagriezās pret viņu, - viņa ir dziedniece. Mēs būtu ļoti pagodināti, ja tu paliktu pie mums.

-    Talut, paldies par tavu piedāvājumu, es jau biju cerējis, ka varēsim jūsu apmetnē pārziemot, bet īsti nezinu, ko Eila par to visu domā, - Jon­dalars smaidīdams atbildēja, juzdams, ka Taluta piedāvājums nāk tieši īstajā laikā. Kā gan viņa tagad varēs doties projām? Taluta piedāvājums Eilai noteikti nozīmēja ko vairāk par Frabeka nešpetno izturēšanos.

Turpinādams vērsties pie jaunās sievietes, Taluts sacīja:

-      Eila, tagad tev nav savas cilts, un Jondalara mājas ir ļoti tālu no šejienes, varbūt pat daudz tālāk, nekā viņam patiktu ceļot, ja viņš varētu atrast mājas pie mums. Mēs vēlētos, lai jūs abi paliekat pie mums ne tikai šo ziemu, bet uz visiem laikiem. Es jūs aicinu kļūt par Mamutu cilts locekļiem un runāju ne tikai savā vārdā. Talija un Barzeks labprāt pieņemtu Jondalaru pie Sumbra pavarda, un mēs abi ar Neziju vēlamies, lai tu, Eila, kļūtu par Lauvas pavarda meitu. Tā kā Talija ir sieviešu līnijas vadone un es esmu mūsu apmetnes vadonis, tas jums dotu augstu stāvokli visas Mamutu cilts vidū.

-    Vai tu gribi mūs pieņemt savā ciltī? Tu gribi, lai mēs kļūstam par Mamutu cilts locekļiem? - Jondalars apmulsumā nespēja tā īsti skaidri parunāt un no pārsteiguma nosarka.

-Jūs gribat mani? Jūs gribat mani pieņemt savā ciltī? - Eila jautāja. Jaunā sieviete bija klausījusies sarunā, no lielas koncentrēšanās sarau- kusi pieri, nebūdama īsti pārliecināta, ka tic tam, ko bija dzirdējusi. - Vai gribat, lai Eila, kam nav savas cilts, kļūst par Eilu no Mamutu cilts?

Lielais vadonis pasmaidīja. - Jā.