Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Varu iedomāties viņu pārsteigumu, kad iegāju viņu vidū, bet līdz tam biju bijis tik nesakarīgs, ka neaptvēru, kur īsti atrodos. Pārsteigums nāca vēlāk. Pamodos nepazīstamā vidē, pats nezinādams, kā biju tur nokļuvis. Kad atklāju, ka man uz galvas uzlikta sautējoša komprese un roka pakārta pārsējā, atcerējos kritienu un nodomāju: kā man pavei­cies, ka esmu nokļuvis apmetnē, kurā ir tik labs dziednieks; tad pēkšņi parādījās kāda sieviete. Eila, tu droši vien vari iedomāties manu šoku, kad atklāju, ka atrodos klana apmetnē.

Eila ari bija šokēta. - Tu! Tu esi tas vīrs ar lauzto roku? Tu pazīsti Krebu un Bruņu? - Eila iesaucās, no absolūtā pārsteiguma sajuzdamās kā ar ūdeni aplieta. Jūtas viņu pārņēma savā varā, un acu kaktiņos iemirdzējās asaras. Tā bija it kā ziņa no viņas pagātnes.

-    Tu esi par mani dzirdējusi?

-    Iza man stāstīja, ka pirms viņas dzimšanas viņas mātes māte esot ārstējusi kādu vīru ar lauztu roku. Tas esot bijis Citu vīrietis. Arī Krebs man to stāstīja. Viņš sacīja, ka Brūns esot ļāvis man palikt, jo no vīrieša - tas esi tu, Mamut, - esot uzzinājis, ka Citi arī esot cilvēki. - Skatīdamās uz vecā, cienījamā vīra sirmajiem matiem un grumbu izvagoto seju, Eila apklusa. - Iza tagad staigā pa garu pasauli. Viņa vēl nebija dzimusi, kad tu ieradies… un Krebs… bija vēl tikai zēns, viņu vēl toreiz Ursus nebija paspējis izvēlēties. Kad Krebs nomira, viņš bija vecs virs… Kā gan tu vēl vari būt dzīvs?

-     Es jau pats par to brīnos. Kāpēc gan Māte nolēmusi man piešķirt tik daudz dzīves gadu? Šķiet, ka tikko Viņa man deva uz to atbildi.

-           

13

-    Talut? Talut, vai tu guli? - piebikstīdama lielajam vadonim, Nezija iečukstēja viņam ausi.

-     Nū, kas't kaiš? - viņš jautāja, pēkšņi pamozdamies.

-    Kuš! Neuzcel pārējos! Talut, mēs tagad nedrīkstam ļaut Eilai doties projām. Kas nākamreiz parūpēsies par Ridagu? Manuprāt, mums vaja­dzētu viņu adoptēt, padarīt viņu par mūsu ģimenes locekli, piederīgu Mamutu ciltij.

Pacēlis galvu, Taluts ieraudzīja sievietes acis atspīdam sarkanu ogļu atblāzmu, kura nāca no pavarda, kam visapkārt bija uzbērts valnis. - Nezij, zinu, ka tu pārdzīvo par zēnu. Ari mani tas uztrauc. Bet vai tava mīlestība dod iemeslu svešinieci padarīt par piederīgu mūsu ciltij? Ko es teikšu Vasaras sapulces Padomei?

-    Runa jau nav tikai par Ridagu. Eila ir dziedniece. Turklāt laba sava amata pratēja. Vai tad Mamutu ciltij ir tik daudz labu dziednieku, ka varam atļauties zaudēt tik prasmīgu cilvēku? Paskaties, kas tikai dažu dienu laikā ir noticis! Eila palīdzēja Nuvijai pēc aizrīšanās, meitene tika izglābta no gandrīz drošas nāves… Zinu, ka tava māsa sacīja, ka tas varēja būt tikai labs paņēmiens, ko Eila apguvusi, bet par Ridagu viņa to nevar sacīt. Eila zināja, ko dara. Ridaga gadījumā viņa lietoja īstas dziedniecības zināšanas. Arī par Fraliju viņai ir taisnība. Pat es redzu, ka Fralijai noris smaga grūtniecība, un visi tie strīdi un ķildas šo situāciju nebūt neuzlabo. Un atceries par savām galvassāpēm!

Taluts pasmaidīja. - Tas bija kaut kas vairāk par dziedniecības ma­ģiju, notika tīrais brīnums!

-    Kuš! Tu pamodināsi visus iemītniekus. Eila ir kas vairāk nekā vien­kārši dziedniece. Mamuts uzskata, ka viņai piemīt arī neattīstītas Mek­lētājas spējas. Un, skat, kā viņa saprotas ar dzīvniekiem! Starp citu, es nemaz nešaubos, ka viņai piemīt arī Zvēru pievilinātājas talants. Padomā, kāds apmetnei būtu ieguvums, ja izrādītos, ka viņa ne tikai māk dzīvniekus sameklēt, bet arī tos pievilināt klāt.

-     Nezij, to tu nemaz nevari skaidri zināt. Tie ir tikai tavi pieņē­mumi.

-    Nu, es tikai saku to, ko redzu. Atceries viņas prasmi rīkoties ar me­dību ieročiem? Vai zini, Talut? Ja Eila piederētu pie Mamutu cilts, viņa mums ienestu brangu līgavas pūru. Padomā, cik daudz talantu piemīt Eilai. Kā tu domā, cik viņa būtu vērta, ja būtu tava pavarda meita?

-    Hmm. Ja viņa piederētu pie Mamutu cilts un būtu Lauvas pavarda meita… Bet varbūt Eila nemaz negrib kļūt par Mamutu cilts meitu, Nezij? Un kā tad ar jauno vīrieti - Jondalaru? Skaidri redzams, ka viņu starpā valda spēcīgas jūtas.

Nezija jau kādu laiku bija par to domājusi un bija uz šo atbildi sa­gatavojusies. - Pajautā arī viņam.

-    Viņiem abiem? - piecēlies sēdus, Taluts eksplodēja.

-     Kuš! Klusāk!

-     Bet viņam taču ir sava cilts. Viņš sacīja, ka esot Zel… Zel… vien­alga, kā to sauc.

-      Zelandoni, - Nezija čukstēja. - Bet viņa ļaudis dzīvo tālu no še­jienes. Kāpēc lai viņš dotos tādu gaisa gabalu atpakaļ, ja var atrast mājas pie mums? Talut, tu tā vai tā varētu viņam to pajautāt. Tas iero­cis, ko viņš ir izdomājis, būtu pietiekams iemesls, lai Padome būtu ar to apmierināta. Un Vimezs atzīst, ka viņš ir īsts lietpratējs darbarīku izgatavošanā. Ja mans brālis dotu viņam rekomendāciju, tad Padome neatteiktu.

-     Tā jau tas ir… bet, Nezij, - Taluts sacīja, atkal apguldamies, - kā tu vari zināt, ka viņi gribēs pie mums palikt?

-    To es nezinu, bet tu taču varētu pajautāt, vai ne?