Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Dzelzs pirīta gabali - uguns akmeņi - bija burtiski nosējuši akme­ņaino Eilas ielejas upes krastmalu. Jaunās sievietes atklājums - karsta dzirkstele dzelzs pirīta un krama gabala trieciena saskarsmes rezultātā, pietiekami ilgdzīvojoša, lai aizkurtu ugunskuru, - bija radies netīšām, bet viņa to spēja ļoti lietderīgi izmantot. Toreiz viņas ugunskurs bija izdzisis. Eila zināja, kā jāaizkur uguns, izmantojot darbietilpīgu paņē­mienu, ko tajos laikos vairums cilvēku piekopa, - rīvēja nūjiņu pret koka pamatni, līdz berze radīja pietiekamu karstumu, kas lika sākt dūmot un gruzdēt iekuram. Jaunajai sievietei netīšām gadījās pacelt dzelzs pirītu sava krama apstrādes āmurakmens vietā, un tādējādi, sasitot abus gabalus kopā, viņa uzreiz ieguva dzirksteli, pēc šī gadījuma viņa zināja, kā tālāk izmantot savu atklājumu.

Jondalars šo paņēmienu bija iemācījies no Eilas. Strādājot ar kramu, viņam diezgan bieži nācās uzšķilt mazas dzirkstelītes, bet viņš tās uz­skatīja par akmens dzīvo dvēseli, kas darba procesa laikā atbrīvojusies. Viņam pašam nebija ienācis prātā no dzirkstelēm aizdedzināt uguns­kuru. Bet Jondalars jau nekad nebija dzīvojis kādā ielejā viens, cīnoties par izdzīvošanu; viņam parasti apkārt bija bijuši ļaudis, kuriem gandrīz vienmēr bija kūrusies uguns. Tās dzirksteles, ko viņš bija ieguvis no krama, vienalga, parasti nebija tik ilgdzīvojošas, lai iekurtu pavardu. Tā bija Eilas negaidītā krama un dzelzs pirīta kombinācija, kas radīja dzirksteli, kuru varēja pārvērst ugunī. Tomēr Jondalars nekavējoties novērtēja šo procesu un uguns akmeņus, kā ari tās privilēģijas, kas radās no uguns ātrā un vieglā iegūšanas procesa.

Ieturot maltīti, abi jaunieši smējās par Skrējēja draiskošanos, kas vilināja savu mammu iesaistīties spēlē "Noķer mani!", un par to, kā abi zirgi smilšainajā, saules sasildītajā upes krastā, kas bija pasargāts no vēja, vāļājās uz muguras ar kājām gaisā. Abi jaunieši ļoti piesardzīgi izvairījās pieminēt to, kas risinājās viņu prātā, tomēr smiekli atbrīvoja, un šī nošķiršanās no pārējiem un divvientulība atgādināja par to tuvību, ko abi bija izjutuši, dzīvojot ielejā. Sākot malkot karsto tēju, Eila un Jondalars bija gatavi ķerties pie grūtā temata apspriešanas.

-     Manuprāt, Latijai būtu paticis vērot abus zirdziņus rotaļājamies, - Jondalars ierunājās.

-    Jā, viņai patiešām ļoti patīk zirgi, vai ne?

-     Arī tu viņai patīc, Eila. Viņa ir kļuvusi par tavu pielūdzēju, - ne­daudz ieturējis pauzi, Jondalars turpināja. - Daudziem šīs apmetnes ļaudīm tu patīc, un viņi tevi apbrīno. Tu taču negribēsi doties atpakaļ uz ieleju un dzīvot tur vientulībā, vai ne?

Paskatījusies tējas krūzītē, Eila saskaloja pēdējās tējas lāses, kas bija sakrājušās ap zālīšu lapām, un izdzēra pēdējo malciņu. - Ir tāds at­vieglojums atkal būt tikai diviem vien. Nebiju domājusi, ka var būt tik laba sajūta tikt prom no visiem tiem ļaudīm, un ielejas alā palika dažas lietas, kuras man vajadzētu dabūt. Bet tev ir taisnība. Tagad, kad esmu satikusi Citus, vairs negribu visu laiku dzīvot viena. Man patīk Latija un Dīgija, arī Taluts un Nezija, visi… izņemot Frabeku.

Jondalars atviegloti nopūtās. Pirmā un lielākā barjera bija viegli pār­varēta. - Frabeks ir tikai viens atsevišķs cilvēks. Tu taču nepieļausi, ka viens vīrietis visu sabojā. Taluts… un Talija… nekad nebūtu mūs ielūguši palikt, ja tu viņiem nepatiktu un ja viņi nedomātu, ka tev ir kas vērtīgs piedāvājams.

-    Jondalar, arī tu vari ko vērtīgu piedāvāt. Vai tu gribi palikt un kļūt par Mamutu cilts piederīgo?

-    Viņi pret mums ir bijuši laipni, daudz laipnāki, nekā to prasa parastā pieklājība. Es, protams, varētu palikt pa ziemu un pat ilgāk un labprāt sniegtu visu, ko vien varu. Bet viņiem nav vajadzīga mana krama apstrā­des meistara prasme. Vimezs ir daudz labāks par mani, un arī Danugs drīz vien tāds kļūs. Un esmu jau parādījis savu pīķu metēju. Viņi ir redzējuši, kā tas izgatavots. Treniņu rezultātā ari Mamutu cilts iemācīsies to lietot. Viņiem tas ir tikai jāgrib. Un es esmu Jondalars no Zelandoni cilts…

Jaunais vīrietis apklusa, un viņa skatiens kļuva izklaidīgs, it kā viņš raudzītos tālumā, vēl aiz pamales. Tad, paskatījies atpakaļ uz to ceļu, pa kuru viņi bija ieradušies, Jondalars sarauca pieri, it kā censtos at­rast pareizos vārdus, lai izskaidrotu savu domu. - Man tomēr… reiz būs jāatgriežas mājās… kaut vai tāpēc, lai pastāstītu mātei par brāļa nāvi… un dotu Zelandoni ļaudīm iespēju atrast viņa garu un pavadīt uz viņpasauli. Nevaru aizmirst savu pienākumu un tāpēc nespēju kļūt par Jondalaru no Mamutu cilts.

Eila viņu cieši nopētīja. Viņa jau zināja, ka Jondalars negribēs palikt. Tas nebija viņa pienākuma apziņas dēļ, kaut arī viņš pats varbūt tā domāja. Zelandoni vīrietis gribēja doties mājās.

-    Un kā būs ar tevi? - Jondalars jautāja, cenzdamies saglabāt neitrālu balss toni. - Vai gribi palikt un kļūt par Eilu no Mamutu cilts?