Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Pēc pāris pēdējiem grūdieniem viņš mitējās un, joprojām atrazdamies Eilas dzīlēs, apskāva viņu, un abi novēlās uz sāniem. Cieši viņu apņēmis, pasargādams no aukstuma sievietes augumu ar savu ķermeni un silto jaku, viņš ļāva abiem atpūsties.

Beidzot viņi viens no otra atrāvās, un Jondalars piecēlās sēdus. Vējam pieņemoties spēkā, jaunais vīrietis bažīgi vēroja savilkušos mākoņus.

-      Man ir mazliet jāapmazgājas, - Eila sacīja, pieceldamās kājās.

-     Man kājās ir Dīgijas jaunās bikses.

-     Kad atgriezīsimies, tu vari tās atstāt ārā, lai sasalst, un tad izbir­stēt.

-     Upē vēl arvien ir ūdens…

-     Eila, tas taču ir ledusauksts!

-     Zinu, es ātri.

Uzmanīgi taustīdamās pa ledu, Eila notupās ūdensmalā un ar roku sevi apskaloja. Kad sieviete nonāca atkal krastā, Jondalars pietuvojās viņai no mugurpuses un apslaucīja ar siltās jakas kažokādu.

-    Es negribu, lai tā sasalst, - viņš ar smaidu sacīja, ar silto kažokādu glāstīdams Eilas vāverīti.

-    Man šķiet, ka tu jau to esi pietiekami sasildījis, - ari Eila ar smaidu atbildēja, sasiedama bikšu jostu un iztaisnodama silto jaku.

Šis bija tas Jondalars, kuru viņa mīlēja. Vīrietis, kuram ieskatoties acīs vai izjūtot viņa pieskārienus Eila sajuta sev iekšā siltumu un trī­sas; vīrietis, kurš pārzināja viņas augumu daudz labāk par viņu pašu un kurš spēja likt viņai izbaudīt tādas sajūtas, par kādām viņa agrāk nemaz nebija zinājusi; vīrietis, kurš lika viņai aizmirst Brouda pirmo, varmācīgo dzimumaktu un iemācīja, kas ir Baudas velte un kādai tai vajadzētu būt. Jondalars, kuru Eila mīlēja, bija draiskulīgs, rūpīgs un mīlošs. Tieši tāds viņš bija bijis ielejā un arī šobrīd, kad viņi atkal bija divatā. Kāpēc Lauvas apmetnē viņš tik ļoti izmainījās?

-    Tu nu gan raiti ritini valodiņu, sieviete. Man būs grūti ar tevi sa­censties manā dzimtajā valodā! - Jondalars aplika rokas Eilai ap vidukli un paskatījās lejup, un viņa acīs bija lasāma kvēla mīlestība un lepnums.

-    Eila, tu ļoti labi esi apguvusi manu valodu. Nespēju noticēt, ka tik īsā laikā esi tik lieliski visu iemācījusies. Kā tev tas izdodas?

-    Man cits nekas neatliek. Šī tagad ir mana pasaule. Man nav savas cilts. Klanam esmu mirusi un nedrīkstu iet tur atpakaļ

-     Tu vari iegūt savus ļaudis. Ja vien to vēlies, tu vari kļūt par Eilu no Mamutu cilts. Vai tu to vēlies?

-     Es gribu būt kopā ar tevi.

-    Ari kļūstot par Mamutu cilts piederīgo, tu joprojām varēsi būt kopā ar mani. Tikai tas, ka kāds tevi pieņem savā ciltī, nenozīmē to, ka kādu dienu… tu nedrīksti aiziet. Mēs kādu bridi… varam palikt šeit. Un, ja ar mani kaut kas notiks - tu jau zini, ka tā var gadīties, - tev pašai būs savi ļaudis. Cilts, kas tevi grib un mīl.

-    Tu gribi teikt, ka tev nebūtu iebildumu?

-     Iebildumi? Nē, nekādā gadījumā, ja tas ir tas, ko tu pati vēlies.

Eilai likās, ka viņa Jondalara balsī saklausa nelielu svārstīšanos, bet

viņa teiktais šķita sirsnīgs un patiess. - Jondalar, esmu tikai Eila. Man nav savas cilts. Ja mani pieņems ciltī, tad man būs savi ļaudis. Es būšu Eila no Mamutu cilts. - Viņa atkāpās kādu soli no viņa. - Man par to jāpadomā.

Pagriezusies jaunā sieviete devās pie somas, ko bija paņēmusi līdzi. Viņa pie sevis sprieda: "Ja es drīz vien grasos doties prom kopā ar Jondalaru, tad man nevajadzētu tam piekrist. Tas nebūtu taisnīgi. Bet Jondalars sacīja, ka vēlētos palikt. Kādu laiku. Varbūt pēc tam, kad būs kādu laiku padzīvojis pie Mamutu cilts, viņš savas domas mainīs un gribēs šeit ierīkot savas mājas?" Viņa pati nesaprata, vai cenšas atrast kādu attaisnojumu.

Iebāzusi roku siltās jakas kabatā, Eila izvilka amuletu un raidīja do­mas savam totēmam. "Alu Lauva, kaut es zinātu, kurš manis ejamais ceļš ir tas pareizais. Es mīlu Jondalaru, bet gribu, lai arī man pašai būtu sava cilts. Taluts un Nezija vēlas mani pieņemt, grib mani padarīt par Lauvas… Lauvas pavarda meitu. Un Lauvas apmetnē! Ak, Lielais Alu Lauva! Vai tu visu laiku esi man rādījis ceļu, bet es vienkārši neesmu tam pievērsusi uzmanību?"

Jaunā sieviete pagriezās. Jondalars stāvēja tur, kur viņa bija to at­stājusi, un vēroja viņu.

-     Esmu izlēmusi. Es to darīšu! Kļūšu par Eilu no Mamutu cilts Lau­vas apmetnes!

Eila pamanīja nelielu ātri gaistošu rievu Jondalara pierē, pirms viņš pasmaidīja. - Labi, Eila. Es par tevi priecājos.

-     Ak, Jondalar! Vai tā būs pareizi? Vai viss pēc tam būs labi?

-     Nevienam uz to nav atbildes. Kas gan to var zināt? - viņš sacīja, nākdams tuvāk un ar acs kaktiņu skatīdamies mākoņainajās debesīs. - Mūsu abu labā… ceru, ka tā būs. Kādu bridi viņi palika stāvam ap­skāvušies. - Domāju, ka nu mums jātaisās atpakaļ.

Eila pasniedzās pēc somas, lai to sakravātu, bet kaut kas cits pievērsa viņas uzmanību. Notupusies uz viena ceļa, jaunā sieviete pacēla tumši zeltainu akmeni. Notīrījusi atradumu, viņa to aplūkoja vērīgāk. Gludajā akmenī, kas sievietes rokā sāka sasilt, bija pilnībā iekapsulējies kāds spārnots kukainis.

-    Jondalar! Paskaties! Vai esi kādreiz ko līdzīgu redzējis?