Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Paņēmis no Eilas akmeni, viņš to cieši nopētīja un ar lielu sajūsmu

paskatījās uz jauno sievieti. - Tas ir dzintars. Arī manai mātei ir šāds līdzīgs akmens. Viņa to ļoti augstu vērtē. Šis gabals varbūt ir pat vēl labāks. - Jondalars pamanīja, ka Eila nenolaiž no viņa acis. Viņa izska­tījās kā ar ūdeni aplieta. Vīrietis nebija domājis, ka pateicis kaut ko tik šokējošu. - Eila, kas noticis?

-    Tā ir zīme. Zīme no mana totēma, Jondalar. Lielā Alu Lauvas gars grib man pateikt, ka esmu pieņēmusi pareizu lēmumu. Viņš grib, lai kļūstu par Eilu no Mamutu cilts!

Eilai un Jondalaram jājot atpakaļ, vējš pieņēmās spēkā, un, kaut ari bija vēl tikai pēcpusdiena, saules gaismu aizēnoja sausās lesa augsnes mākoņi, kas aumaļām cēlās no sasalušās zemes. Drīz vien cauri vēja saceltajiem putekļu mākoņiem viņi vairs nevarēs saskatīt ceļu. Sausajā, aukstajā gaisā viņiem apkārt sprakšķēja zibens šautras, pērkons rībi­nāja un ducināja. Skrējējs no bailēm sacēlās pakaļkājās, kad uzliesmoja zibens un pavisam tuvu noducināja pērkons. Vīnija nervozi iezviedzās. Abi jaunieši nokāpa no ķēves muguras, lai nomierinātu jauno, nervozo kumeļu, un turpināja ceļu kājām, vedot abus zirgus pavadā.

Kamēr viņi tuvojās apmetnei, spēcīgā vētra jau bija uzdzinusi putekļu mākoņus tik augstu, ka tie aptumšoja debesis, un asais vējš dzeļoši durstīja abu ceļinieku ādu. Viņiem pienākot tuvāk pie velēnu mitekļa, no tā vēju plosītajā tumsā ārā iznāca kāds cilvēks, kas turēja rokās kaut ko tādu, kas plivinājās un staipījās, it kā būtu dzīvs.

-     Te nu jūs esat! Sāku jau uztraukties, - Taluts kliedza skaļāk par vēja gaudām un pērkona grāvieniem.

-     Ko tu tur dari? Vai varam palīdzēt? - Jondalars piedāvājās.

-     Kad sapratām, ka tuvojas vētra, uztaisījām nojumi Eilas zirgiem. Es nezināju, ka tā būs sausā vētra. Vējš to saplosīja. Domāju, ka labāk ved zirgus iekšā. Tie var palikt priekštelpā, - Taluts ierosināja.

-     Vai šeit tā bieži notiek? - Jondalars apjautājās, pieķerdamies pie liela ādas gabala viena gala, kura uzdevums acīmredzot bija pasargāt mitekļa ieeju no vēja.

-    Nē. Dažus gadus šeit vispār nav bijušas sausās vētras. Tiklīdz uz­snigs sniegs, tā vētra pierims, - Taluts skaidroja, - tad būs tikai snieg­puteņi! - viņš pabeidza savu sakāmo, gardi smiedamies. Ieniris atpakaļ miteklī, vadonis pieturēja smago sumbra ādas ieejas priekškaru, lai Eila un Jondalars varētu ievest zirgus iekšā.

Ieejot svešajā vietā, kur gaisā virmoja tik daudz nepazīstamu smaržu, zirgi bija tramīgi, bet vēl mazāk viņiem patika uzturēties laukā gaudojo­šajā vētrā, turklāt tie uzticējās Eilai. Tiklīdz abi zirgi bija tikuši pajumtē un prom no vētras, viņu atvieglojumu uzreiz varēja pamanīt. Vīnija un Skrējējs ātri vien ērti iekārtojās. Jaunā sieviete bija pateicīga Talutam par viņa rūpēm, tomēr jutās arī nedaudz pārsteigta. Ejot cauri otrajai velvētajai ejai, Eila sajuta, ka ir pārsalusi. Dzeļošie putekļu graudiņi bija novērsuši viņas uzmanību, bet zemā temperatūra un spēcīgais vējš bija izsaldējuši viņu līdz pat kaulam.

Velēnu mītnes ārpusē joprojām gaudoja vējš, grabinādams dūmu izejas pārklājus un piepūzdams smagos ādas priekškarus. Negaidīts caurvējš parāva gaisā pavarda pelnus un lika degošajai ugunij iegailēties kvēlāk. Ļaudis mazās grupiņās bija sapulcējušies apkārt pirmajam pa­vardam un beidza ēst vakara maltīti, malkodami zāļu tēju, sarunāda­mies un gaidīdami Taluta uzrunu.

Beidzot lielais vadonis piecēlās kājās un devās uz Lauvas pavarda pusi. Atgriezies Taluts atnesa kaula nūju, kas bija garāka par viņu pašu, apakšdaļā prāvāka un augšdaļā tievāka. Uz nūjas, apmēram trešdaļā no augšas, bija piestiprināts kāds ritenim līdzīgs priekšmets ar spie­ķiem. Nūjas augšpusē bija redzamas baltās dzērves spalvas, kas izple­tās pusaplī, bet apakšējā daļā, starp spieķiem, aukliņās karājās iesieti noslēpumaini maisiņi, izgrebti kaula priekšmeti un zvērādas gabaliņi. Ieskatījusies ciešāk, Eila ieraudzīja, ka nūja ir izgatavota no viengaba­laina, gara mamuta ilkņa, kas pēc kādas nezināmas metodes ir iztais­nots. Jaunā sieviete brīnījās, kā tas ir panākts, - vai kāds no mamuta ilkņa bija izņēmis ārā izliekumu?

Visi apklusa un pievērsa uzmanību vadonim. Taluts paskatījās uz Taliju, viņa pamāja ar galvu. Tad viņš ar nūjas resno galu četras reizes piesita pie zemes.

- Man ir Lauvas apmetnei jāpaziņo kāda nopietna vēsts, - Taluts iesāka. - Kaut kas tāds, kas attiecas uz visiem, tāpēc esmu paņēmis Runas vāli, lai visi manī uzmanīgi klausītos un neviens mani nepār­trauktu. Jebkurš, kas par šo jautājumu vēlēsies izteikties, varēs pieprasīt Runas vāli.

Kad ļaudis apsēdās taisnāk un pievērsās vadonim, telpā atskanēja satraukta čaboņa.