Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Meklēdama pareizos vārdus, Eila aizvēra acis, juzdama, ka viņai trūkst vārdu, lai izteiktu savu domu, vai arī trūkst pareizo vārdu, vai ari ar vārdiem šoreiz būs par maz. - Jondalar, kopš Brouds mani no­lādēja, man nav bijis savas cilts. Tas manī radīja tukšuma izjūtu. Man patīk Mamutu cilts, un es viņus cienu. Kopā ar viņiem jūtos kā mājās. Lauvas apmetne ir… tāda pati kā Bruņa klans… vairums ļaužu ir ļoti jauki. Nezinu, kas bija mani ļaudis, pirms klans mani pieņēma, un ne­domāju, ka kādreiz to uzzināšu, bet dažkārt naktīs es domāju… kaut mani vecāki būtu nākuši no Mamutu cilts.

Eila paskatījās vīrietim tieši acīs, pavērās uz viņa taisnajiem, dzel­tenajiem matiem, kas spraucās ārā no tumšās kažokādas kapuces, uz viņa izskatīgo seju, kuru bija nosaukusi par skaistu, kaut arī Jondalars bija sacījis, ka tas vīrietim neesot piemērots vārds, uz viņa spēcīgo, juteklisko ķermeni un lielajām, izteiksmīgajām rokām, uz zilajām acīm, kas šķita tik nopietnas un uztrauktas. - Bet vēl pirms satikšanās ar Mamutu cilti ieradies tu. Tu aizpildīji to tukšumu, kas manī mājoja, un piepildīji to ar mīlestību. Jondalar, es gribu būt kopā ar tevi.

Jondalara acīs pazuda nemierpilnā izteiksme, tagad to nomainīja at­vieglojums un sirsnība, pie kā Eila jau bija ielejā pieradusi, un tad tajās parādījās magnētiskas, neatvairāmas alkas, kas lika sievietes augumam atsaukties ar tādu pašu dedzību. Pati no savas brīvas gribas jaunā sie­viete tiecās viņam pretim, sajuta viņa muti uz savējās un pazīstamas rokas viņu apskaujam.

-    Eila, mana Eila, es tik ļoti tevi mīlu! - Jondalars iesaucās aizsmakušā, aizžņaugtā šņukstā, kas izteica visas viņa ciešanas un atvieglojumu. Sē­žot uz zemes, viņš cieši un tajā pašā laikā arī maigi piespieda sievieti pie savām krūtīm, it kā nekad negribētu viņu atlaist, bet baidīdamies, ka viņa varētu pārlūzt uz pusēm. Atlaidis ciešo tvērienu tikai tik daudz, lai paceltu Eilas galvu pret savu seju, Jondalars noskūpstīja viņas pieri, acis un degungaliņu, pēc tam ari muti un sajuta, kā viņā uzbango iekāre. Laukā bija auksts, viņiem nebija patvēruma un siltas vietas, bet viņš tūlīt pat gribēja šo sievieti iegūt.

Atraisījis viņas kapuces aukliņu, Jondalars sameklēja Eilas kaklu, un viņa rokas meklējās zem siltās jakas un tunikas, pieskārās siltajai ādai, pilnīgajām krūtīm ar cietajiem, uz augšu vērstajiem krūtsgaliņiem. Vī­rietim tos glāstot, paspiežot un cieši satverot plaukstās, pār Eilas lūpām izlauzās kluss vaids. Atraisījis viņas bikšu aukliņu, Jondalars sameklēja jaunās sievietes mīksto uzkalniņu. Kad viņš bija atradis Eilas silto un mitro vagīnu, sieviete piespiedās pie viņa vēl ciešāk un sajuta savam augumam pārskrienam velkošu kņudoņu.

Pabāzusi rokas zem Jondalara tunikas un sameklējusi viņa bikšu aukliņu, Eila to atsēja, paņēma rokā vīrieša pulsējošo un cieto locekli un sāka to masēt. Jondalars baudā noelsās, kad sieviete pieliecās un pa­ņēma mutē viņa piebriedušo locekli. Ar mēli sajuzdama vīrieša locekļa gludumu, viņa to ieņēma mutē, cik tālu vien varēja, tad palaida vaļā un atkal iesūca sevī, joprojām ar rokām masēdama locekļa pamatni.

Eila sadzirdēja Jondalaru baudā novaidamies, iekliedzamies un dziļi ievelkam elpu, tad viņš pastūma Eilu malā. - Pagaidi, Eila, es gribu tevi pašu, - viņš sacīja.

-    Tad man jānovelk bikses un zābaki, - viņa atbildēja.

-     Nē, nevajag, laukā ir ļoti auksts. Pagriezies otrādi - vai atceries, kā mēs to darījām?

-     Kā Vīnija un viņas ērzelis, - Eila atčukstēja.

Apgriezušies otrādi, Eila nostājās uz ceļiem. Kādu bridi Eilai šī poza neatgādināja Vīniju un viņas dedzīgo ērzeli, bet gan Broudu, kā viņš bija Eilu nogrūdis zemē un ar spēku paņēmis. Bet Jondalara mīlošais pieskāriens nebija ar to salīdzināms. Palaidusi vaļīgāk bikšu jostu, jaunā sieviete atkailināja silto, tvirto pēcpusi un spraudziņu ar gaiši sārto mutīti, kas vīrieti vilināja tāpat, kā ziedi vilina bites ar savām mīksta­jām ziedlapiņām. Šis uzaicinājums sniedzās pāri jaunā vīrieša spēkiem. Viņš sajuta savā loceklī sāpīgu spiedienu, kas gribēja izlauzties brīvībā. Kādu brīdi atturējies un sevi apvaldījis, viņš pierāpoja sievietei tuvāk, lai viņai nebūtu auksti, un ar maigām, zinošām rokām glāstīja viņas apaļīgo un gludo dibentiņu, izpētīdams aiGinošo vagīnu, tās krokas un maliņas, kā ari baudas izraisīto miklumu, līdz Eilas kliedzieni un jauns, silts mikluma vilnis liecināja par to, ka viņam nav vairs jāatturas.

Tad, pavēris abas vagīnas malas, viņš ar mokpilnu prieku ievadīja Eilas dziļajā un aicinošajā atverē savu piebriedušo vīrietību, kas izsauca baudpilnu abu mīlētāju kliedzienu. Pēc tam, izņēmis savu locekli gan­drīz vai pilnībā ārā, viņš iegāja Eilā vēlreiz, piespiežot sievieti sev cieši klāt, un ļāva viņas dzīlēm pilnībā ieskaut savu locekli. Vēl vairākas reizes atkārtojot to pašu, beidzot atnāca gaidītā un priekpilnā kulminācija.