Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Kaut arī Latija jau bija to dzirdējusi agrāk, meitene bija pārsteigta par Vīnijas zviedziena perfekto atdarinājumu Eilas izpildījumā un vēroja zīmju valodu, ko tagad jau nedaudz pārzināja, tomēr nebija pārlieci­nāta, ka žestus saprot pilnībā.

-    Tu māki sarunāties ar zirgiem! - meitene iesaucās.

-     Vīnija ir draudzene, - jaunā sieviete atbildēja, izrunādama zirga vārdu, kā to darīja Jondalars, - apmetnes ļaudis bija vairāk pieraduši dzirdēt zirga vārdu, nevis zviegšanu. - Ilgu laiku viņa bija mana vienīgā draudzene. - Noglāstījusi ķēvi, viņa pārbaudīja arī kumeļa spalvu un noglāstīja arī to. - Domāju, ka būs jau gana sukāts. Tagad paņemsim pīķu metēju un dosimies trenēties!

Iegājušas velēnu mītnē, abas pagāja garām Talutam, kas izskatījās galīgi savārdzis, un devās uz ceturto pavardu. Eila paņēma pīķu metēju un vairākus pīķus un, dodoties ārā, pamanīja pelašķu tēju, kas bija pa­likusi pāri no rīta vārījuma, kad jaunā sieviete bija gribējusi atbrīvoties no galvassāpēm. Izkaltuši ziedu čemuri un auga trauslās, pūkainās lapas joprojām turējās pie stiebra, kas bija audzis blakus dadzim. Būdams svaigs, pelašķis bija rūgts un aromātisks, tas bija laidis saknes pie upes un uzsūcis enerģiju no lietus un saules, bet jaunajai zāļu sievai atgā­dināja tos pašus augus, ko viņa jau agrāk bija kaltējusi un gatavojusi. Bez galvassāpēm Eilu vēl mocīja arī gremošanas traucējumi, tāpēc viņa bija nolēmusi pelašķus izmantot kopā ar vītola mizu.

Eila pie sevis nodomāja: "Varbūt šī tēja palīdzētu ari Talutam?" Kaut gan, klausoties vadoņa sūdzībās, šķita, ka vilkazobu tēja, ko zāļu sieva bija pagatavojusi sev, lai atbrīvotos no stiprajām galvassāpēm, būs tas labākais risinājums. Tomēr tās bija ļoti spēcīgas zāles.

-    Talut! Iedzer šo te, tas palīdzēs pret galvassāpēm, - Eila ierosināja pa ceļam, dodamās laukā. Lielais vīrs vārgi pasmaidīja un, paņēmis pie­dāvāto krūzīti, izdzēra to tukšu, īpaši negaidīdams, ka tā ko palīdzēs, bet priecājās par līdzjūtību, ko neviens cits nebija viņam izrādījis.

Blondā sieviete un meitene kopā devās augšā uz stepi, iedamas uz no­mīdīto laukumu, kur bija notikušas sacensības. Nonākušās stepē, viņas ieraudzīja, ka četri vīri, kas šeit bija jau atnākuši agrāk, vienā laukuma galā jau trenējas; sievietes devās uz otru galu. Vīnija un Skrējējs viņām sekoja. Latija uzsmaidīja tumši brūnajam zirdziņam, kad tas iezviedzās un pagrieza galvu viņas virzienā. Pēc tam tas iekārtojās blakus savai mammai un sāka ganīties, kamēr Eila rādīja Latijai, kā jāmet pīķis.

-    Paņem to šādi, - Eila sāka skaidrot, rādīdama, kā jātur šaurais koka rīks, kas bija apmēram divas pēdas garš horizontālā stāvoklī. Viņa ielika labās rokas pirmo un otro pirkstu ādas cilpās.

-     Pēc tam ieliec pīķi, - jaunā sieviete turpināja, ievietodama apmē­ram sešas pēdas garo piķi gropē, kas atbilda tā izmēram. Pīķa resnajā galā uzstādīdama āķi, kas bija iegrebts kā atbalsts, Eila rīkojās ļoti uzmanīgi, lai nesabojātu dekoratīvās spalvas. Tad, pacēlusi pīķi stabilā stāvoklī, viņa atkāpās un to izmeta. Pīķa metēja garais, brīvais gals pacēlās uz augšu, piešķirdams papildu garumu un nodrošinādams svi­ras darbības efektu, un pīķis aizlidoja ar lielu ātrumu un spēku. Jaunā medniece pasniedza rīku Latijai.

-    Vai šādi? - meitene jautāja, turēdama pīķu metēju tā, kā Eila bija skaidrojusi. - Pīķis atbalstās gropē, un es ielieku pirkstus cilpās, lai to saturētu, un vienu tā galu atbalstu pret aizmugures daļu.

-     Labi. Tagad met!

Latija neveikli izmeta pīķi labu gabalu uz priekšu. - Tas ir tik grūti, - viņa atzina, pati ar sevi apmierināta.

-    Nē. Pīķi izmest nemaz nav tik grūti, - Eila sacīja. - Pīķim ir grūti likt lidot tur, kur to vēlies.

-    Tu domā - precīzi izmest. Tāpat kā bultu trāpīt aplī.

Eila pasmaidīja. - Jā. Nepieciešams treniņš, lai liktu bultai ielidot aplī… ielidot tieši aplī. - Jaunā sieviete bija pamanījusi, ka tuvojas Fra­beks, lai paraudzītos, ar ko vīri nodarbojas, un tas viņai lika pievērst uzmanību savai runai. Eila joprojām vēl nerunāja īsti pareizi. Viņa no­domāja, ka pašai vēl jātrenējas. Bet kāda gan tam nozīme? Viņa taču šeit nepaliks.

Eilai mācot, Latija trenējās pīķa mešanā; abas bija tik ļoti aizrāvušās, ka nepamanīja vīrus, kas bija pārtraukuši savu nodarbi, viņām pietu­vojušies un tagad stāvēja un viņas vēroja.

-    Tev labi sanāk, Latij! - Jondalars uzsauca, kad Latija bija trāpījusi mērķī. - Var izrādīties, ka būsi pārāka par visiem pārējiem! Man šķiet, ka šiem puišiem jau apnicis trenēties un viņi grib paskatīties, kā tev tas sanāk.

Danugs un Druvezs izskatījās samulsuši. Jondalars ķircinājās, bet viņam bija sava daļa taisnības, un Latijas smaids kļuva starojošs. - Es būšu labāka par visiem pārējiem. Trenēšos, līdz tāda patiešām kļūšu, - viņa sacīja.

Viņi nolēma, ka vienai dienai treniņu būs gana, un devās lejā uz velēnu mītni. Kad viss bariņš bija pietuvojies pie ilkņiem izliktās arkas, pa to ārā izbrāzās Taluts.