Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Nezija palika stāvam arkas ārpusē, vērodama, kā Taluts atgriežas, tad paskatījās uz slaido, blondo sievieti, kas sukāja gaiši brūnā zirga biezo kažoku. Kārtīgi aplūkodama Eilu, Nezija pie sevis prātoja, no kādu ļaužu cilts šī sieviete varēja nākt. Ja Eila bija zaudējusi savu ģimeni dienvidos, uz pussalas, viņas ļaudis varēja piederēt pie Mamutu cilts. Vairākas apmetnes pa vasaru dzīvoja pie Berana jūras, un pussala atradās tur­pat vien blakus, bet vecākā sieviete tomēr to apšaubīja. Mamutu cilts zināja, ka tā ir plakangalvju teritorija, un parasti no tās izvairījās, un Eilā bija kas tāds, kas īsti neatgādināja Mamutu ļaužu izskatu. Varbūt viņas ģimene bija cēlusies no Šaramudiem, no tiem upes ļaudīm, pie kuriem bija dzīvojis Jondalars? Vai varbūt viņa cēlusies no Sungajiem - ļaudīm, kas dzīvoja ziemeļaustrumos? Bet Nezija nezināja, vai tie bija aizceļojuši tik tālu uz dienvidiem, līdz pašai jūrai. Varbūt Eilas ļaudis bija svešinieki, kas ceļoja no vienas vietas uz citu? To bija grūti pateikt, bet viena lieta bija pilnīgi skaidra. Eila nebija plakangalve… un tomēr tie ļaudis bija viņu pieņēmuši.

No mītnes iznāca Barzeks un Torneks, viņiem sekoja Danugs un Dru­vezs. Visi vīrieši sveicināja Neziju ar zīmēm, ko Eila bija viņiem parā­dījusi, Lauvas apmetnē tā jau bija kļuvusi par tradīciju, un Nezija pati bija to veicinājusi. Nākamais iznāca ārā Ridags, parādīja viņai sveicienu un uzsmaidīja. Arī Nezija parādīja puikam sveicienu un atsmaidīja pre­tim, bet, apskaujot zēnu, viņas smaids izdzisa. Ridags neizskatījās labi. Viņš bija aizelsies un bāls un izskatījās vēl vairāk saguris nekā parasti. Varbūt viņš ir slims?

-Jondalar! Re, kur tu esi! - Barzeks iesaucās. - Es uztaisīju vienu pīķu metēju. Gatavojāmies iet augšā uz stepi to izmēģināt. Sacīju Tornekam, ka neliela izkustēšanās palīdzēs viņam atbrīvoties no galvassāpēm, ko dabūjis no vakardienas pārāk lielās dzeršanas. Vai gribi pievienoties?

Jondalars paskatījās uz Eilu. Neizskatījās, ka šorīt viņi kaut ko atri­sinās, un Skrējējam gluži labi patika, ka Latija par viņu rūpējas.

-     Labs ir. Paņemšu arī savējo, - Jondalars piekrita.

Kamēr viņi gaidīja, Eila pamanīja, ka abi jaunie puiši - Druvezs un Danugs - cenšas neievērot Latijas pūles pievērst sev uzmanību, kaut arī lielais, sarkanmatainais jaunais vīrietis kautrīgi Eilai uzsmaidīja. Latija nelaimīgām acīm noskatījās pakaļ savam brālim un brālēnam, kad tie aizgāja kopā ar vīriem.

-    Būtu varējuši uzaicināt arī mani sev līdzi, - meitene klusi murmi­nāja, tad apņēmīgi pagriezās pret Skrējēju un turpināja to sukāt.

-    Latij? Vai gribi iemācīties, kā rīkoties ar pīķu metēju? - Eila jautāja, atcerēdamās senās dienas, kad bija nolūkojusies pakaļ medniekiem, vēlēdamās doties tiem līdzi.

-    Viņi būtu varējuši man pavaicāt. Es allaž esmu pārspējusi Druvezu stīpu un šautriņu mešanā, bet šie abi pat nepaskatījās uz mani, - Latija sūkstījās.

-     Latij, ja vēlies, es tev to vēlāk parādīšu. Pēc tam kad būsim izsu­kājušas zirgus, - Eila piedāvājās.

Latija pacēla acis un paraudzījās Eilā. Meitene atcerējās jaunās sie­vietes pārsteidzošos paraugdemonstrējumus ar pīķu metēju un lingu un bija arī pamanījusi, ka Danugs viņai uzsmaida. Tad pēkšņi meitenei prātā ienāca kāda doma. Eila nemaz necentās sev pievērst uzmanību, viņa vienkārši darīja to, ko pati vēlējās, bet visā, ko darīja, jaunā sieviete bija tik izcila, ka ļaudīm bija viņai jāpievērš uzmanība.

-    Eila, es gribētu, ka tu man to parādi, - Latija sacīja. Tad pēc brīža pavaicāja: - Kā tev viss tik labi padodas? Es runāju par pīķu metēju un lingu.

Pirms atbildēja, Eila apdomājās. - Es to ļoti vēlos un… arī ļoti daudz trenējos.

No upes puses parādījās Taluta stāvs, vadoņa bārda un mati bija slapji, bet acis pa pusei pievērtas.

-    Ūūū, mana galva! - viņš pārspīlēti vaidēja.

-    Talut, kāpēc tu saslapināji galvu? Šādā aukstā laikā tu saslimsi, - Nezija aizrādīja.

-    Es jau esmu slims. Iemērcu galvu aukstā ūdenī, lai atbrīvotos no galvassāpēm. Ūūū.

-    Neviens tevi nespieda tik daudz dzert. Ej iekšā un noslaukies!

Eila ar bažām pavērās Mamutu vadonī, nedaudz pārsteigta par to,

ka Nezija izrādīja tik maz līdzjūtības. Ari pašu Eilu pēc pamošanās bija mocījušas galvassāpes, un jaunā sieviete nejutās gluži vesela. Vai šīs sliktās sajūtas bija izraisījis dzēriens? Vai vaininiece bija bouza, kas visiem tik ļoti garšoja?

Vīnija pacēla galvu un iezviedzās, pēc tam Eilai piebakstīja. Ledus gabaliņi, kas bija piesaluši dzīvnieka kažokam, ķēvei nesāpēja, kaut ari kāds lielāks gabals varēja būt krietni pasmags, bet zirgiem patika sukāšana un viņiem pievērstā uzmanība, un ķēve bija pamanījusi, ka Eila ir pārtraukusi viņu sukāt un par kaut ko aizdomājusies.

-    Vīnij, izbeidz! Tu vienkārši gribi, lai pievēršu tev lielāku uzmanību, vai ne? - Eila sacīja, izmantodama savu parasto sazināšanās valodu, kādā viņa sarunājās ar zirgiem.