Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-    Tas alu lauva, ko tu uzaudzināji, bija briežu samīdīts? - Tagad bija pienākusi Mamuta kārta justies šokētam. Tā nevarēja būt tikai sagadī­šanās vai tikai līdzīga vide. Tam visam bija daudz spēcīgāka nozīme. Mamuts bija jutis, ka simbolisko sapni par alu lauvu vajag izskaidrot, tomēr tam bija daudz lielāka nozīme, nekā viņš bija sapratis. Tas snie­dzās daudz tālāk par Meklēšanu, daudz tālāk par iepriekšējo pieredzi. Viņam par to būs nopietnāk jāpadomā, un viedais vīrs saprata, ka viņam jāuzzina vēl kas vairāk. - Eila, ja tev nebūtu iebildumu atbildēt…

Mamuta teikto pārtrauca skaļa ķilda.

-     Tev nemaz nerūp Fralija! Tu pat nesamaksāji pieklājīgu līgavas pūru! - Krouzija klaigāja.

-     Un tev pašai nerūp nekas cits kā vienīgi tavs stāvoklis! Man jau ir apnicis klausīties par nepietiekamo līgavas pūra samaksu. Es toreiz samaksāju tik, cik prasīji, un neviens cits viņu negribēja.

-    Ko tu ar to gribi sacīt, ka neviens cits viņu negribēja? Tu man lū­dzies, lai dodu tev Fraliju. Teici, ka rūpēsies par viņu un bērniem. Solīji, ka būšu laipni gaidīta pie tava pavarda…

-    Vai tad neesmu to darījis? Vai tad neesmu savus solījumus pildījis? - Frabeks kliedza pretim.

-    Un to tu sauc par laipnu sagaidīšanu? Kad tad tu esi man izrādījis cieņu? Kad esi mani godājis kā māti?

-     Kad tu pati esi man izrādījusi cieņu? Lai ko arī es teiktu, tu visu apstrīdi.

-    Ja būtu reiz pateicis ko gudru, neviens to neapstrīdētu. Fralija ir pelnījusi kaut ko vairāk. Paskaties uz viņu! Māte atkal ir viņu svētījusi…

-     Māt! Frabek! Beidziet, lūdzu, strīdēties! - Fralija iejaucās. - Es vienkārši gribu atpūsties…

Fralija izskatījās bāla un nomocījusies, un Eila par viņu uztraucās. Strīdam pieņemoties spēkā, zāļu sieva redzēja, kā šī ķilda satrauc sie­vieti mātes cerībās. Piecēlusies kājās, viņa devās uz Dzērves pavardu.

-     Vai jūs tiešām neredzat, ka tas Fraliju uztrauc? - Eila ierunājās, kad vecā sieviete un vīrietis apklusa uz tik ilgu laiku, lai viņa varētu runāt. - Fralijai nepieciešama palīdzība. Jūs viņai nepalīdzat, tikai vēl vairāk satraucat. Šīs ķildas sievietei stāvoklī nenāk par labu. Tā viņa var zaudēt bērnu.

Gan Krouzija, gan Frabeks pārsteigti pavērās Eilā, bet Krouzija at­guvās ātrāk.

-     Nu redzi? Vai tad es to neteicu? Tev Fralija nerūp. Tu pat negribi, lai viņa aprunājas ar šo sievieti, kas no tādām lietām ko sajēdz. Ja Fralija zaudēs bērnu, tā būs tava vaina!

-    Ko gan viņa sajēdz? - Frabeks ņirdzīgi smīnēja. - Uzaugusi netīru dzīvnieku barā, ko gan tāda var zināt par dziedniecību? Tad atvedusi dzīvniekus sev līdzi. Viņa pati nav nekas cits kā dzīvnieks. Tev taisnība - negrasos laist Fralijai tuvumā šo derdzīgo radījumu. Kurš gan zina, kādus ļaunus garus viņa atvedusi sev līdzi uz mūsu mītni? Ja Fralija zaudēs bērnu, tā būs šīs sievietes vaina! Viņas un Mātes nolādēto pla- kangalvju vaina!

Eila aizstreipuļoja atpakaļ, it kā būtu saņēmusi fizisku triecienu. Spē­cīgais, zākājošais uzbrukums aizsita viņai elpu un pārējos apmetnes iemītniekus padarīja mēmus. Mulsinošajā klusumā Eila aizžņaugtā balsī iešņukstējās, pagriezās un izskrēja ārā no velēnu mītnes. Paķēris viņas un savu silto jaku, Jondalars metās Eilai pakaļ.

Pagrūdusi nost smago ārējās velves priekškaru, jaunā sieviete nonāca vēja aukas asajos zobos. Aiz biezajām velēnu mitekļa sienām plosī­jās pamatīgs, gaudojošs vējš, nebija ne sniega, ne lietus, bija sāku­sies draudīgā vētra, kas bija briedusi visu dienu. Atšķirīgā atmosfēras spiediena rezultātā, kuru izraisīja ziemeļu ledāja augstās grēdas, radās vēja brāzmas ar viesuļvētras spēku, un, tā kā nebija nekādu šķēršļu, kas aizkavētu vēja mežonīgās brāzmas, tas brāzās pāri plašajām, at­klātajām stepēm.

Uzsvilpusi Vīnijai, Eila pavisam tuvu izdzirdēja atbildes zviedzienu. Iznākuši no tumsas un velēnu mitekļa aizvēja puses, ķēve un kumeliņš viņai tuvojās.

-    Eila! Ceru, ka tu nedomā doties izjādē tādā viesuļvētrā, - Jondalars sacīja, iznākdams ārā no velēnu mītnes. - Ņem! Atnesu tavu jaku. Ārā ir auksts. Tu jau droši vien esi nosalusi.

-     Ak, Jondalar! Es nevaru šeit palikt, - Eila raudāja.

-     Eila, uzvelc jaku! - viņš uzstāja, palīdzēdams to pārvilkt sievietei pār galvu. Tad iekļāva viņu savos apskāvienos. Viņš jau krietni agrāk bija gaidījis Frabeka dusmu izvirdumu uz Eilu. Jondalars zināja, ka agri vai vēlu tam jānotiek, jo Eila tik atklāti bija runājusi par savu izcelša­nos. - Tu tagad nedrīksti aizbraukt. Ne tādā veidā. Kurp gan tu dosies?

-     Nezinu. Man vienalga, - viņa šņukstēja. - Prom no šejienes.

-    Un kas notiks ar Vīniju? Un Skrējēju? Šis nav īstais laiks, lai zirgi dotos ceļā.

Neteikusi ne vārda, Eila piekļāvās Jondalaram, bet zemapziņā viņa pamanīja, ka zirgi meklē patvērumu mītnes aizvējā. Eilu uztrauca tas, ka viņai nav alas, ko piedāvāt dzīvniekiem kā patvērumu sliktajā laikā, kā viņi bija pieraduši. Un Jondalaram bija taisnība. Droši vien viņa nedrīkstēja doties prom tādā naktī kā šī.

-Jondalar, es negribu šeit palikt. Tiklidz laiks uzlabosies, gribu doties atpakaļ uz ieleju.