Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Viedais vīrs neticēja, ka tā bijusi vienīgi nejaušība, kas atvedusi Eilu uz Lauvas apmetni. Negadījums vai sagadīšanās īsti neietilpa pareģa pa­saules uzskatā. Mamuts bija pārliecināts, ka viss noticis likumsakarīgi, ar zināmu mērķi, kaut arī pats dažreiz varbūt visu līdz galam neizprata; viņš bija pārliecināts, ka Mātei bijuši savi iemesli, nosūtot Eilu pie vi­ņiem. Mamuts par jauno sievieti bija izdarījis savus vērīgos secinājumus un tagad, kad bija ko vairāk uzzinājis par viņas izcelšanos, sāka prātot, vai daļējs viņas ierašanās iemesls nav saistīts ar viņu pašu. Viņš zināja, ka tieši viņš vairāk kā neviens cits būs spējīgs Eilu saprast.

-    Eila, neesmu pārliecināts par to, tieši kāds talants tev piemīt. Mā­tes dotais talants var būt ļoti dažāds. Šķiet, ka tev piemīt dziednieces talants. Iespējams, ka tava saprašanās ar dzīvniekiem ari ir sava veida talants.

Eila pasmaidīja. Ja dziedināšanas prasme, ko viņa bija iemācījusies no Izas, ir talants, tad viņai nekas nav pretim. Un, ja ari Vīnija, Skrē­jējs un Mazulis ir bijušas Mātes veltes, viņa ir par tām pateicīga. Līdz šim jaunā sieviete bija uzskatījusi, ka Lielā Alu Lauvas gars ir viņai tos atsūtījis. Varbūt tomēr ari Mātei ir ar to kāds sakars?

-    Un no tā, ko uzzināju šodien, es teiktu, ka tev piemīt ari Meklē­šanas talants. Māte ar savām veltēm bijusi pret tevi dāsna, - Mamuts piebilda.

Jondalara pierē iegūla rūpju rieva. Pārāk liela Doni uzmanība nebija īpaši vēlama. Viņam pašam diezgan bieži tika atgādināts, cik labi viņš ir ieredzēts; tas nebija viņam nesis īpašu laimi. Pēkšņi Zelandoni vīrietis atcerējās, kādus viedus vārdus bija teicis vecais, sirmais dziednieks, kas bija kalpojis Mātei Šaramudu cilts labā. Šamuds reiz viņam bija stāstījis, ka Māte pret Jondalaru esot tik labvēlīga ūn neviena sieviete nespējot viņam atteikt, pat pati Māte nespējot viņam atteikt - tāda esot viņam piešķirtā velte -, tomēr tajā pašā laikā viņš brīdināja uzmanīties. Mātes veltes netika piešķirtas par velti, tādējādi apveltītais cilvēks palika Viņai parādā. Vai tas nozīmēja to, ka ari Eila bija Viņai parādā?

Eila nebija īsti pārliecināta, vai pēdējais talants viņai īsti patīk. - Es nepazīstu ne Māti, ne Viņas veltes. Biju domājusi, ka mans totēms - Alu Lauva - ir atsūtījis man Vīniju.

Mamuts izskatījās pārsteigts. - Tavs totēms ir Alu Lauva?

Pamanījusi samaņa sejas izteiksmi, viņa atcerējās, cik klana ļaudīm grūti nācās noticēt, ka sievietei var būt tik spēcīgs totēms, kas viņu aizsargā. - Jā. Mogurs man to piešķīra, jo Alu Lauva mani izvēlējās, atstādams uz manas kājas zīmes. Es parādīšu, - Eila skaidroja. Atrai­sījusi ap vidukli apjozto jostu, viņa nolaida bikšu pārloku tik tālu, līdz tas atklāja uz kreisā augšstilba redzamās četras atstātās lauvas ķetnas zīmes, kas bija ievilktas ar asajiem zvēra nagiem, - tā bija liecība par jaunās sievietes tikšanos ar alu lauvu.

Mamuts pamanīja, ka rēta jau ir veca un sen kā sadzijusi. Toreiz viņa laikam vēl bijusi maza meitene. Kā gan mazam meitēnam izdevās izbēgt no alu lauvas ķetnām? - Kā tu to rētu dabūji? - viņš jautāja.

-     Neatceros… bet man bija sapnis.

Mamuts izskatījās ieinteresēts. - Sapnis? - viņš mudināja stāstīt tālāk.

-     Dažkārt tas atgriežas. Atrodos tumšā, šaurā vietā. Gaisma iespīd pa mazu atveri. Tad… - Eila aizvēra acis un norija siekalas, - kaut kas aizstājas gaismai priekšā. Esmu nobijusies. Tad iekšā iesniedzas liela lauvas ķetna ar asiem nagiem. Es kliedzu un pamostos.

-     Ari man nesen parādījās sapnis par alu lauvām, - Mamuts sacīja. - Tieši tāpēc man bija tāda interese par tavu sapni. Sapņoju par alu lauvu baru, kas karstā vasaras dienā gozējas siltā saulē. Tur bija ari divi mazi lauvēni. Viens no mazuļiem, lauvenīte, centās iesaistīt spēlē kādu lielu lauvu tēviņu ar sarkanām krēpēm. Pasniegusies ar ķepu, mazulīte viņam maigi iesita pa purnu, drīzāk tas bija pieskāriens. Lielais lauvu tēviņš pastūma mazulīti malā, tad ar savām lielajām priekšķepām pie­spiedis to pie zemes, nomazgāja viņu ar savu aso, garo mēli.

Eila un Jondalars aizrautīgi klausījās.

-     Tad pēkšņi, - Mamuts turpināja, - iestājās satraukums un kņada. Viņiem virsū nesās ziemeļbriežu bars. Sākumā man likās, ka viņi uz­brūk, - sapņos bieži vien slēpjas daudz dziļāka nozīme; bet izrādījās, ka šie brieži panikā bēg un, ieraudzījuši lauvas, metas katrs uz savu pusi. Tā rezultātā mazās lauvenītes brālītis tika samīdīts. Kad viss bija beidzies, lauvene centās samīdīto mazuli dabūt uz kājām, bet nespēja to atdzīvināt, tā nu beigās viss lauvu bars kopā ar mazulīti aizgāja prom un atstāja samīdīto lauvēnu vienu pašu.

Eila sēdēja, būdama absolūtā šokā.

-     Eila, kas tev kaiš? - Mamuts apjautājās.

-     Mazulis! Tas brālītis bija Mazulis! Es medījot dzinu ziemeļbriežu baru. Vēlāk atradu mazu, savainotu lauvēnu. Aizvedu viņu uz alu un izārstēju. Uzaudzināju viņu kā savu bērnu.