Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-    Ak, viņš pļāpā ar Danugu, - Latija atbildēja. - Tagad viņi vienmēr turas kopā; es tik ļoti priecājos, kad brālis atgriezās, biju domājusi, ka mums visiem trim būs par ko kopīgi parunāt. Bet izrādās, ka viņi grib runāties tikai divatā.

Dīgija un Eila saskatījās un pārmija zinošus skatienus. Bija pienācis laiks, kad bērnu dienu draudzību vajadzēja skatīt citā gaismā un to piemērot pieaugušu cilvēku attiecībām, kad viņi cits citu iepazīs kā sievietes un vīrieši, bet tas Latijai varēja pārvērsties par mulsinošu un vientulīgu laiku. Lielāko sava mūža daļu ari Eila tika izslēgta no bērnu loka un uztverta kā svešiniece. Jaunā sieviete ļoti labi saprata, ko no­zīmē būt vientuļai pat tad, kad visapkārt ir mīloši cilvēki. Vēlāk, jau dzīvojot ielejā, viņa bija atklājusi, kā atvieglot vēl izmisīgāko vientulību, un atcerējās ilgas un satraukumu jaunās meitenes acīs, kad Latija bija uzlūkojusi zirgus.

Eila palūkojās Dīgijā, pēc tam - Latijā, lai arī meiteni iesaistītu sa­runā. - Šī ir notikumiem bagāta diena. Tik daudzas dienas ir aizņemtas. Man vajadzīga palīdzība. Latij, vai tu man palīdzēsi? - Eila apjautā­jās.

-     Palīdzēt tev? Nu, protams! Ko tu gribi, lai es daru?

-    Agrāk es katru dienu sukāju zirgus un devos ar tiem izjādē. Tagad man tam neatliek laika, bet zirgiem tas" ir vajadzīgs. Vai gribi man palīdzēt? Es tev parādīšu, kā tas jādara.

Latijas acis iepletās. - Tu gribi, lai es tev palīdzu rūpēties par zir­giem? - meitene pārsteigta čukstus jautāja. - Ak, Eila! Vai es to drīkstu?

- Jā. Kamēr es šeit palikšu, tā man būtu liela palīdzība, - jaunā sieviete atbildēja.

Nu jau visi ļaudis bija sanākuši pie Mamuta pavarda. Taluts, Talija un vēl vairāki citi sarunājās ar Mamutu par bizonu medībām. Vecais, viedais vīrs bija nodarbojies ar Meklēšanu, un tagad viņi pārsprieda, vai viņam nepieciešams to atkārtot. Tā kā medības bija bijušas tik veik­smīgas, viņi pārsprieda, vai drīzumā tās nevajadzētu atkārtot. Mamuts piekrita pamēģināt.

Kamēr Mamuts gatavojās Meklēšanai, lielais vadonis visiem piedāvāja bouzu - uzrūgušo dziru, ko bija izbrūvējis no kaķastu sakņu cietes, - un pašreiz uzpildīja Eilas krūzīti. Viņa bija izdzērusi gandrīz visu uzrū­gušo brūvējumu, ko Taluts bija viņai piedāvājis vēl laukā esam, bet jutās nedaudz vainīga par to, ka daļu bija izlējusi ārā. Šoreiz, pasmaržojusi dziru, jaunā sieviete to pāris reižu saskaloja, tad, ievilkusi dziļi elpu, norija visu uzreiz. Pasmaidījis Taluts vēlreiz piepildīja Eilas krūzīti. Sāji pasmaidījusi, viņa izdzēra arī to. Iedams garām un atklājis, ka Eilas krūzīte atkal ir tukša, Taluts to vēlreiz piepildīja. Eila to negribēja, bet bija jau par vēlu atteikties. Aizvērusi acis, viņa vienā malkā norija stipro dziru. Tagad jau viņa sāka pierast pie šī dzēriena, tomēr vēl joprojām nesaprata, kāpēc tas visiem tik ļoti garšo.

Gaidot Eilai uznāca miegs, ausīs sāka džinkstēt un apkārtne kļuva miglaina. Viņa nemaz nepamanīja, ka Torneks bija sācis ritmiski dauzīt mamuta pleca kaulu; Eilai šķita, ka tas viss notiek viņā pašā. Papurinājusi galvu, viņa centās koncentrēt uzmanību. Pievērsusies Mamutam, jaunā sieviete pamanīja, ka viņš kaut ko norij, viņai radās neskaidra nojauta, ka tas nav nekas labs. Viņa gribēja Mamutu no tā atturēt, bet palika, kur bijusi. Viņš taču bija mamuts, viņam vajadzētu zināt, ko dara.

Garais, vājais, vecais vīrs ar balto bārdu un garajiem, baltajiem ma­tiem sēdēja, kājas sakrustojis, aiz vēl vienām galvaskausa bungām. Pacēlis brieža raga āmuru un nedaudz ieklausījies, viņš kopā ar Torneku sāka sist ritmu un tad monotoni iedziedājās. Arī pārējie pievienojās vienmuļajai skandēšanai, un drīz vien jau gandrīz vai visi apmetnes iemītnieki bija iegrimuši hipnotizējošajā sekvencē, kas sastāvēja no atkārtoti izdziedātām frāzēm, kuras tika izpildītas pulsējošā ritmā ar nelielu melodijas variāciju un bungu sišanu, kam bija plašākas variācijas nekā balsīm. Muzikantiem pievienojās vēl viens bundzinieks, bet Eila vienīgi pamanīja, ka Dīgija vairs neatrodas viņai blakus.

Bungu rīboņa saskanēja ar dunoņu Eilas galvā. Tad viņai izlikās, ka dzird daudz vairāk nekā tikai monotono skandēšanu un bungu rīboņu. Mainījās melodija un dažādas kadences, notika bungu rīboņas reģistra un skaļuma maiņa, galvā sāka skanēt balsis, kas kaut ko sacīja, ko viņa gandrīz, bet ne gluži spēja saprast. Jaunā sieviete centās koncentrēties, sasprindzināja dzirdi, bet prāts bija apmiglojies, un, jo vairāk viņa pū­lējās, jo nesaprotamākas kļuva dunošās balsis. Beidzot viņa padevās, ļāvās virpuļojošajam reibumam, kas šķita viņu aprijam.

Tad bungu skaņu pavadībā viņa pēkšņi atslēdzās.

Eila lielā ātrumā ceļoja pāri nemīlīgajiem un sasalušajiem līdzenu­miem. Viņas priekšā, kaut kur apakšā, pavērās vienmuļa, tukša ainava, visas pazīstamās vietas bija ietītas vēja sanestā sniega plīvurā. Lēnām viņa sāka apzināties, ka nav viena. Viņas ceļabiedrs redzēja to pašu ainavu un kaut kādā neizskaidrojamā veidā kontrolēja viņu ceļošanas ātrumu un virzienu.