Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-     Nu, vai zini, Nezij! - Taluts iesaucās, nolikdams savu šķīvi zemē. Visi ļaudis sasmaidījās un zinoši saskatījās. - Kad es saku, ka esi pati labākā, tad tu tāda esi! - Pacēlis Neziju uz rokām, varenais milzis pa­kutināja sievietes kaklu.

-    Talut! Tu, lielais lāci! Laid mani zemē!

Vadonis paklausīja lūgumam, bet, laižot viņu lejā, noglāstīja Nezijas krūti un ieknieba auss ļipiņā. - Domāju, ka tev taisnība. Kam gan vēl vajadzīgs sautējums? Labāk pabeigšu pusdienas un uzkodīšu tevi sal­dajā. Vai tad es agrāk nesaņēmu solījumu? - Taluts atbildēja kā svētā nevainība.

-    Talut! Tu esi tikpat nejauks kā bullis vasaras tveicē!

-     Nesen vēl kā biju āmrija, tad lācis, bet nu jau sumbrs! - Milzis palaida varenu smieklu. - Bet tu esi lauvene. Nāc uz manu pavardu! - Taluts izdarīja tādas kustības, it kā grasītos Neziju uz rokām ienest mītnē.

Pēkšņi viņa padevās un iesmējās. - Ak, Talut! Bez tevis dzīve būtu tik garlaicīga!

Taluts atplauka smaidā, mīlestība un sapratne abu skatienā piepildīja visu apkārtni ar sirsnīgu auru. Eila juta vaigus pietvīkstam un dvēseles dziļumos saprata, ka šo abu cilvēku tuvība radusies no kopīgās piere­dzes visas dzīves garumā, iemācoties pieņemt otru tādu, kāds viņš ir.

Bet Nezijas un Taluta harmoniskās attiecības izraisīja Eilā nemier­pilnas domas. Vai viņa kādreiz sagaidīs tādu izpratni? Vai viņa pati kādreiz vīrieti tik labi iepazīs? Jaunā sieviete sēdēja, iegrimusi domās, skatīdamās uz upi un kopā ar pārējiem izbaudīdama klusuma mirkli, jo plašās āres pavēra grandiozu skatu uz apkārtnes ainavu.

Kad Lauvas apmetnes ļaudis bija jau beiguši mielastu, debesjuma ziemeļu pusē uzkrājušies mākoņi bija paplašinājuši savu teritoriju un pavērsuši savas muguras ātri norietošajai saulei, kas atspoguļojās tajās. Krāšņā atspīdumā tie pieteica savu triumfu pār tālo pamali, dižodamies ar uzvaru un plandīdami oranžus un spilgti sarkanus karogus, neņem­dami vērā tumšos kaimiņus - otru dienas pusi. Spilgto un mainīgo krāsu cildenā parāde, pārmērīgi grezna savā nekaunīgajā krāšņumā, bija īslai­cīgs triumfs. Nepielūdzamais nakts maršs sagrāva gaistošo krāšņumu un pārvērta ugunīgos toņus tumši sārtā karmīna tonī. Drīz tas izbaloja līdzi lavandas krāsas dūmakai un beidzot pārtapa par piķa melnu tumsu.

Ar nakts tuvošanos vējš pieņēmās spēkā, velēnu mītnes siltums un patvērums ļaudis vilināja iekšā. Līdz ar dziestošo gaismu apmetnes iemītnieki ar smiltīm izberza un pēc tam ar ūdeni noskaloja katrs savus traukus. Nezijas gatavotā sautējuma atlikums tika ieliets bļodā un lielais vārāmais ādas katls iztīrīts tieši tādā pašā veidā un pēc tam pakārts virs rāmja, lai apžūst. Kad visi devās miteklī, arī katla ārējais apvalks tika noņemts un pakārts uz āķiem un pavardiem piemests kurināmais.

Tronijas mazulis Hartals, krietni pabarots un apmierināts, ātri vien aizmiga, bet trīs gadus vecā Nuvija, cīnīdamās, lai turētu acis vaļā, gribēja pievienoties pārējiem, kas sāka pulcēties pie Mamuta pavarda. Eila pacēla mazo meitenīti un turēja viņu klēpī, līdz mazā iemiga, tad, cieši iemigušu, aiznesa Tronijai, pirms vēl jaunā māmiņa bija paspējusi atstāt savu pavardu.

Pie Dzērves pavarda Fralijas divgadīgais dēls Tašers bija ēdis no mā­tes šķīvja, bet Eila pamanīja, ka tagad puika, gribēdams pazīst mātes krūti, bija gražīgs, niķīgs un čīkstlgs; tas jauno zāļu sievu pārliecināja, ka viņa mātei ir beidzies piens. Mazulis tik tikko bija aizmidzis, kad izcēlās strīds starp Krouziju un Frabeku un atkal viņu pamodināja. Fralija, pārāk nogurusi, lai tērētu enerģiju dusmās, pacēla Tašeru un paņēma mazuli rokās, bet septiņgadīgais Krisaveks savieba neapmie­rināta bērna sejiņu.

Krisaveks aizgāja kopā ar Tusiju un Brinanu, kad viņi gāja garām Dzērves pavardam. Trīs bērni pievienojās Ragijai un Ridagam, un pieci vienaudži smiedamies nekavējoties nodevās savām sarunām un zīmju rādīšanai. Visi bērneļi kopā satupās uz brīvās gultas, kas atradās blakus tai, kur gulēja Eila un Jondalars.

Druvezs un Danugs bija saspiedušies kopā pie Lapsas pavarda. Latija stāvēja puišiem turpat blakus, bet puiši viņu vai nu neredzēja, vai ari negribēja ar meiteni sarunāties. Eila vēroja, kā Latija beidzot pagriež puišiem muguru un lēnām aizvelkas pie jaunākajiem bērniem. Eila uz­skatīja, ka meitene vēl nav kļuvusi par jaunu sievieti, bet ilgi vairs nebūs jāgaida, kad tas notiks. Meitenei tagad bija tie gadi, kad viņa gribēja aprunāties ar draudzenēm, bet Lauvas apmetnē nebija nevienas meitenes viņas gados un puiši Latiju ignorēja.

-    Latij! Nāc un pasēdi kopā ar mani! - Eila aicināja. Latija atplauka smaidā un apsēdās blakus jaunajai sievietei.

Pārējie Sumbra pavarda ļaudis nāca šurp cauri mītnei pa koridoru. Talija un Barzeks pievienojās Talutam, kas tobrīd apspriedās ar Mamutu. Dīgija, apsēdusies Latijai otrā pusē, uzsmaidīja jaunajai meitenei.

-     Kur tad Druvezs? - viņa apjautājās. - Es allaž zināju: ja gribu sameklēt viņu, man jāatrod tevi.