Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Tad neskaidri kā attālu, skanošu ceļazvaigzni un atskaites punktu viņa izdzirdēja monotonu skandēšanu un bungu rīboņu. Kādā apskaid­rības brīdī viņa saklausīja vārdu, kas tika izrunāts dīvainā, plūstošā pulsācijā, skaņa tuvinājās, un, ņemot vērā balsu reģistru, toni un rezo­nansi, tā nelīdzinājās cilvēka balsij.

- Zzzllūūu. - Tad vēlreiz: - Zzzllūūu viiņņu.

Viņa sajuta ceļošanas ātrumu samazināmies un, paskatījusies lejup, ieraudzīja dažus bizonus, kas bija sapulcējušies augstā upes krasta aiz­vējā. Milzīgie dzīvnieki trakojošajā sniega vētrā stāvēja stoiskā mierā, sniegpārslas bija ieķērušās zvēru pinkainajos kažokos, galvas bija no­liektas, it kā tās nospiestu pie zemes milzīgo, melno, garo ragu svars. Tikai tvaiks, kas nāca no īpaši trulo dzīvnieku nāsīm, lika saprast, ka bizoni ir dzīvas radības, nevis ainavas elementi.

Eila juta, ka tiek pievilkta dzīvniekiem tuvāk, tik tuvu, ka spēj tos sa­skaitīt un pamanīt atsevišķus eksemplārus. Kāds jauns bullēns paspēra pāris soļu uz priekšu, lai pieietu tuvāk mātei; kāda veca bizonu mātīte, kuras kreisajam ragam bija nolūzis gals, purināja galvu un sprausloja; kāds bullis kašņāja zemi, atkārpīdams sniegu, un pamielojās ar izraktu novītušas zāles kumšķi. Tālumā bija dzirdama gaudoņa; varbūt tas bija vējš?

Attālinoties ainava atkal sarāvās, un Eila pamanīja klusējošas četrkā­jainas kontūras, kas mērķtiecīgi kustējās uz priekšu. Aiz bizonu bariņa starp divām klintīm plūda upe. Upes augštecē, kur bizoni bija atraduši patvērumu, krasti kļuva stāvāki un sašaurinājās; pati upe mutuļoja cauri kraujai, klinšainai aizai un, izlauzusies tai cauri, izveidoja krāces un mazus ūdenskritumus. Vienīgā izeja bija stāva, klinšaina aiza - pa­vasaru plūdu notece, kas veda atpakaļ uz stepēm.

-     Hhooomme.

Gari stiepta patskaņu modulācija ar pastiprinātu vibrāciju atbalsojās Eilas ausīs, un pēc tam jau viņa atkal ceļoja - joņoja pāri stepēm.

-     Eila! Kas ar tevi noticis? - Jondalars iesaucās.

Eila sajuta savu augumu konvulsīvi noraustāmies un, atvērusi acis, ielūkojās pārsteidzoši zilā acu pāri un sarauktā pierē, kas bažīgi viņā nolūkojās.

-     Ā… šķiet, ka nekas.

-    Kas notika? Latija sacīja, ka esi atkritusi gultā, sastingusi un sākusi raustīties. Pēc tam tu tā iemigi, ka neviens nevarēja tevi uzmodināt.

-     Es nezinu…

-    Eila, tu biji aizceļojusi kopā ar mani. - Izdzirdējuši Mamuta balsi, abi pagriezās pret runātāju.

-     Es biju kopā ar tevi? Kur tad? - Eila jautāja.

Vecais vīrs viņu pētoši uzlūkoja un nodomāja, ka jaunā sieviete ir nobijusies. "Nav nekāds brīnums, jo viņa to negaidīja. Pat ja esi tam sagatavojies, pirmajā reizē jūties diezgan baismīgi. Es nemaz nebiju domājis viņu tam sagatavot. Necerēju, ka jaunajai sievietei piemīt tik liels dabas dots talants. Viņa nav pat ieņēmusi somuti [3] . Viņas talants ir pārāk spēcīgs. Viņa ir jāsagatavo, lai pati sevi mācētu aizsargāt, bet cik daudz es tagad drīkstu viņai stāstīt? Negribētu, ka viņa par savu talantu domātu kā par apgrūtinājumu, kas būs jānes visu turpmāko dzīvi. Gribu, lai viņa zinātu, ka tas ir talants, kaut arī tas nes sev līdzi smagu atbildību… bet Lielā Zemes Māte parasti nedāvā savas balvas tiem, kuri nespēj tās pieņemt. Māte droši vien šai jaunajai sievietei sagatavojusi kādu īpašu uzdevumu."

-     Eila, kā tu domā, kur mēs bijām? - vecais šamanis jautāja.

-    īsti nemaz nezinu. Laukā… es biju sniega vētrā un redzēju bizonus… ari to ar nolauzto ragu… pie upes.

-    Tu visu skaidri redzēji. Biju pārsteigts, sajuzdams tevi sev līdzās. Bet man vajadzēja saprast, ka tas var notikt. Es jau zināju, ka tev šādas spējas piemīt. Eila, tev piemīt talants, bet tev nepieciešama mācīšanās un padoms.

-     Talants? - Eila izbrīnīta piecēlās sēdus. Viņa izjuta drebuļus un uz īsu mirkli arī baiļu izraisītu šoku. Jaunā sieviete nevēlējās nekādus talantus. Tāpat kā Dīgija vai jebkura cita sieviete, Eila vēlējās vienīgi vīru un bērnus.

-    Mamut? Kas tas ir par talantu?

Jondalars pamanīja, ka Eila ir ļoti bāla, un, aplicis sievietei roku ap ple­ciem, nodomāja, ka viņa izskatās nobijusies un ir tik viegli ievainojama. Jaunais Zelandoni vīrietis gribēja turēt viņu apskautu, pasargāt no visa ļaunā un mīlēt viņu. Piekļāvusies vīrieša siltajam augumam, Eila izjuta bažas mazināmies. Mamuts pamanīja maigumu, kas strāvoja no šīm attiecībām, un paturēja prātā šo novērojumu par jauno, noslēpumaino sievieti, kas pēkšņi bija parādījusies viņu vidū. Un tad viņam radās doma: kāpēc tieši viņu vidū?