Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

- Eila, ja tu tā vēlies, mēs dosimies atpakaļ pēc tam, kad laiks no­skaidrosies. Bet tagad iesim atpakaļ.

-      

12

-     Paskat, cik daudz ledus nokarājas no viņu spalvas, - Eila sacīja, cenzdamās ar roku notraukt lāstekas, kas bija pinkainos kunkuļos iz­veidojušās Vīnijas garajā, saķepušajā spalvā. Ķēve iezviedzās, dzestrajā rīta gaisā saceldama kūpošu siltas elpas mākonīti, kuru aukstais vējš vienā mirklī izkliedēja. Vētra bija pierimusi, bet virs galvas pie debesim mākoņi joprojām izskatījās draudīgi.

-     Bet ziemā zirgi vienmēr atrodas laukā. Eila, viņi parasti nedzīvo alās, - Jondalars pamatoti iebilda.

-     Un daudzi zirgi ziemā aiziet bojā pat tad, ja sliktā laikā ir atra­duši kādu patvērumu. Vīnijai un Skrējējam allaž bijusi silta un sausa vieta, kur palikt, ja paši to vēlējās. Viņi nedzīvo kopā ar zirgu baru un nav pieraduši visu laiku atrasties laukā. Šī nav viņiem laba vieta… un arī man ne. Tu solīji, ka jebkurā laikā varēsim doties prom. Gribu atgriezties ielejā.

-     Eila, vai tad mūs šeit sirsnīgi neuzņēma? Vai tad vairums laužu nav bijuši laipni un dāsni?

-Jā, mūs labi uzņēma. Mamutu cilts cenšas būt dāsni pret saviem vie­siem, bet šeit mēs esam tikai viesi un ir pienācis laiks doties projām.

Jondalara pierē parādījās bažīgas rievas, kad viņš paskatījās lejup un pašļūkāja kāju. Vīrietis vēlējās kaut ko sacīt, bet īsti nezināja, kā to izdarīt. - Eila… ē… es jau tev teicu, ka kaut kas tamlīdzīgs var notikt, ja tu… ja runāsi par… ē… cilvēkiem, ar kuriem dzīvoji kopā. Vairums ļaužu nedomā par… viņiem tāpat kā tu. - Jondalars pacēla acis. - Ja vien tu nebūtu neko teikusi…

-    Jondalar! Es būtu nomirusi, ja klans mani nebūtu pieņēmis! Vai tu gribi sacīt, ka man vajadzētu kaunēties par cilvēkiem, kas par mani rūpējās? Vai tu domā, ka Iza bija mazāk cilvēcīga nekā Nezija? - Eila iesvila dusmās.

-    Nē, nē, Eila! Es tā nebiju domājis. Es jau nesaku, ka tev vajadzētu kaunēties, es tikai domāju… man šķiet… tev nevajadzētu par viņiem runāt ar tādiem cilvēkiem, kas to nesaprot.

-    Neesmu pārliecināta, ka ari tu to saproti. Kā tu domā, par ko man vajadzētu runāt, kad ļaudis prasa, no kuras cilts esmu cēlusies? Kas ir mani ļaudis? No kurienes nāku? Es vairs nepiederu pie klana - Brouds mani nolādēja, viņiem es esmu mirusi -, kaut tā patiešām būtu noticis! Vismaz viņi beidzot mani pieņēma kā zāļu sievu. Klans mani neatturētu no palīdzēšanas sievietei, kam mana palīdzība nepieciešama. Vai tu maz zini, kāda briesmīga sajūta mani pārņem, kad redzu, kā viņa cieš un man neļauj viņai palīdzēt? Jondalar, es taču esmu zāļu sieva! - Eila to pateica ar bezpalīdzīga izmisuma kliedzienu un dusmīgi pagriezās atpakaļ pie zirgiem.

No velēnu mītnes iznāca Latija un, ieraudzījusi Eilu kopā ar zirgiem, enerģiskā solī tuvojās. - Kā es varu palīdzēt? - viņa jautāja, plati smai­dīdama.

Eila atcerējās savu vakar vakarā izteikto lūgumu pēc palīdzības un centās sevi saņemt rokās. - Nedomāju, ka šobrīd man vajadzīga palī­dzība. Es šeit nepalikšu un drīz došos atpakaļ uz ieleju, - viņa atbildēja meitenei, runādama viņas valodā.

Latija izskatījās satriekta. - A… nu… tad jau iznāk, ka maisos pa kājām, - viņa skumji noteica, dodamās atpakaļ uz mītni.

Eila redzēja meitenes vilšanos. - Bet zirgu kažokus vajag izsukāt. Tie ir pilni ar ledus gabaliņiem. Varbūt šodien palīdzēsi?

-     0 jā! - meitene atsaucās, un smaids viņas lūpās atkal uzplauka. - Kas man jādara?

-     Vai redzi tur, zemē pie mītnes, atrodas sausi stublāji?

-    Tu domā tos dadžus? - Latija jautāja, paceldama no zemes sasalu­šus stiebrus ar ieapaļām, dzeloņainām, sažuvušām galviņām.

-Jā, es tos atradu upmalā. Ar dadža galviņām var labi sukāt. Nolauz tās, lūk, tā. Aptin ap roku mazu ādas gabaliņu. Tā būs vieglāk tos sa­tvert, - Eila skaidroja. Tad pieveda meiteni pie Skrējēja un parādīja, kā jātur dadži, lai izsukātu jaunā zirdziņa pinkaino ziemas kažoku. Jonda­lars uzkavējās turpat blakus, lai kumeļš nomierinātos, līdz pieradis pie nepazīstamās meitenes, bet Eila devās atpakaļ pie Vīnijas, lauzīja nost lāstekas, kas bija piesalušas pie ķēves kažoka, un viņu sukāja.