Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Uz gultas pagarinājuma atradās dažāda izmēra un lieluma grozi; lielākajos grozos bija salikti apģērba gabali, izšūti ar dekoratīvām krellī­tēm vai putnu spalvām un dažādiem ādas rotājumiem. Dažos grozos un arī uz āķiem karājās izgrebtas kaula rokassprādzes, aproces un kaklaro­tas, gatavotas no zvēru zobiem, tur atradās arī saldūdens gliemežvāki, jūras gliemežvāki, cilindriskas, no kaļķiem gatavotas tūbiņas, dabiskas un krāsotas kaula krelles un piekariņi, bet pats vērtīgākais kolekcijas priekšmets bija dzintars. Pie sienas karājās liels mamuta ilkņa frag­ments, izgrebts neparastās ģeometriskās formās. Vispārējo noskaņu radīja pat medību ieroči un āra drēbes, kas bija sakarinātas uz āķiem.

Jo vairāk Eila skatījās apkārt, jo vairāk jauna ieraudzīja, bet priekš­meti, kas patiešām Eilu aizkustināja un izraisīja viņā interesi, bija no kaula izgrebtie darbi - Mātes figūriņa, kas atradās nišā, un vēl tās skulptūriņas, kas bija redzamas Raneka darba vietā.

Tumšādainais vīrietis vēroja, pie kā Eilas acis apstājas, un zināja, ko viņa tajā brīdī apskata. Kad jaunā sieviete pavērās viņā, Raneks pasmaidīja. Viņš bija apsēdies uz sava darba sola; zemākā mamuta stilba kaula dala bija iegrimusi zemē tā, ka plakanais, nedaudz ieliektais ceļgala savienojums sniedzās gandrīz līdz krūšu augstumam, kad viņš apsēdās uz grīdas paklājiņa. Uz izliektās, horizontālās darba virsmas pa vidu dažnedažādiem dzeliem un kaltam līdzīgiem krama instru­mentiem, kurus viņš lietoja kaula grebšanai, stāvēja kāda nepabeigta putna figūra.

-    Pašreiz strādāju pie šīs figūras, - Raneks skaidroja, vērodams Eilas sejas izteiksmi, kad viņš sievietei to pasniedza.

Uzmanīgi paņēmusi kaula figūriņu rokās, jaunā sieviete to aplūkoja, pēc tam apgrieza otrādi un apskatīja tuvāk. Tad, izskatīdamās samul­susi, pagrozīja to uz vienu pusi un pēc tam atkal uz otru. - Kad skatos no vienas puses, tas ir putns, - viņa sacīja Ranekam, - bet no otras, - Eila to pagrieza otrādi, - tā ir sieviete!

-     Brīnišķīgi! Tu ieraudzīji tieši to, kas bija domāts. Tieši to es šajā darbā gribēju panākt. Es gribēju parādīt Mātes pārvērtības, Viņas gara veidolu. Gribēju pateikt, ka Viņa, lidojot no šejienes uz garu pasauli, ieņem putna izskatu, tomēr joprojām ir Māte, sieviete. Gribēju savienot abus Viņas veidolus vienā!

Raneka tumšās acis iemirdzējās, vīrietis bija tik satraukts, ka gandrīz vai nespēja pietiekami ātri izteikties. Eila pasmaidīja par viņa degsmi. Šo viņa rakstura īpašību jaunā sieviete nekad agrāk nebija pamanījusi.

Parasti viņš izlikās daudz savrupāks, pat tad, kad smējās. Uz vienu brīdi Raneks viņai atgādināja Jondalaru tajā laikā, kad viņam radās pīķu metēja ideja. Eila no šīs domas sarauca pieri. Tās vasaras dienas, kuras abi bija pavadījuši ielejā, tagad šķita tālā pagātnē. Tagad Jon­dalars gandrīz nekad vairs nesmaidīja, un, ja smaidīja, tad nākamajā brīdī jau atkal bija dusmīgs. Pēkšņi viņai radās tāda nojauta, ka Jon­dalaram nepatīk, ka viņa šeit atrodas, sarunājas ar Raneku, uzklausa viņa prieku un sajūsmu; šī izjūta jauno sievieti padarīja nelaimīgu un mazliet sadusmoja.

=11 =

- Eila! Tad redz, kur tu esi! - iesaucās Dīgija, iedama garām Lapsas pavardam. - Mēs grasāmies muzicēt. Nāc līdzi! Arī tu, Ranek.

Dīgija, iedama cauri visai mītnei, bija jau savākusi gandrīz vai vi­sus Lauvas apmetnes ļaudis. Eila ievēroja, ka Dīgijai rokās ir mamuta galvaskauss un Tornekam - mamuta lāpstiņa, uz kuras ir uzkrāsotas sarkanas, noteiktas līnijas un ģeometriskas figūras, turklāt Dīgija atkal ir lietojusi kādu Eilai nepazīstamu vārdu. Eila un Raneks sekoja pārējiem ārā no mītnes.

Pie debesīm bija redzami spalvmākoņi, kas traucās uz ziemeļiem, un vējš pieņēmās spēkā, purinādams kapuces un ļaužu siltās jakas, bet šķita, ka neviens no aplī sanākušajiem cilvēkiem to nemana. Mīt­nes ārpusē esošais ugunskurs, kas no valdošā ziemeļvēja ietekmes bija aizsargāts ar zemes vaļņiem un dažiem akmeņiem, sāka degt spožāk, kad tam tika pielikti jauni kaula gabali un nedaudz malkas, bet uguns klātbūtni pārmāca zibsnījošs mirdzums, kas nolaidās rietumos.

Dažiem lieliem kaula gabaliem, kas šķita nekārtīgi izmētāti apkārt, izrādījās sava noteikta funkcija, kad Dīgija un Torneks, pievienojoties Mamutam, uz tiem apsēdās. Dīgija nolika iezīmēto galvaskausu tā, ka tas neskārās pie zemes - tā priekšpusi un aizmugurējo daļu balstīja citi lieli kauli. Torneks nokrāsoto mamuta lāpstiņu turēja stāvus un vairākās vietās tai piesita ar āmuram līdzīgu rīku, kas bija izgatavots no brieža raga, un nedaudz izmainīja tā stāvokli.