Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Vimezs pie sevis nodomāja: "Viņa ir skaista, jauna sieviete, gudra, zinoša un interesējas par daudz un dažādām lietām. Ja Eila piederētu pie Mamutu cilts, viņa mums atnestu brangu līgavas pūru. Padomā tik, kādu stāvokli viņa sarūpētu vīram un nodotu bērniem."

Danuga domas klīda apmēram pa to pašu līniju, tikai tās nebija tik skaidri formulētas. Viņa galvā pavīdēja domas par līgavas pūru, kāzām un pat kopā dzīvošanu, bet jaunajam puisim bija skaidrs, ka viņam nav nekādu izredžu. Viņam pietika ar to, ka var atrasties Eilas tuvumā.

Jondalars tagad gribēja Eilu vēl vairāk nekā jebkad agrāk. Ja viņš būtu varējis izdomāt kādu saprātīgu iemeslu, tad būtu piecēlies un gājis viņai līdzi. Tomēr viņš baidījās no pārāk lielas pieķeršanās. Viņš atcerējās, kā bija juties tajās reizēs, kad sievietes ļoti centās panākt, lai viņš viņas iemīlētu. Tas bija izsaucis viņā pretreakciju - viņš vēlējās no šim sievietēm izvairīties un izjuta pret viņām žēlumu. Viņš negribēja Eilas žēlastību, bet gan mīlestību.

Jondalara rīklē sakāpa smacējošs žults kamols, kad viņš ieraudzīja, ka no mitekļa iznāk tumšādainais vīrietis un uzsmaida Eilai. Zelandoni centās to kamolu norit un kontrolēt savas dusmas un izmisumu. Nekad mūžā viņš nebija izjutis tādu greizsirdību, un pats sevi par to ienīda. Jaunais Zelandoni vīrietis bija pārliecināts, ka Eila viņu noniecinātu, ja zinātu, kā viņš jūtas. Pasniedzies pēc liela krama gabala un paņēmis āmurakmeni, Jondalars to pāršķēla pušu. Gabals bija brāķis, tam cauri no ārējās čaulas vijās balta, drupana krīta josla, bet Jondalars turpināja akmeni skaldīt un sadalīja to arvien mazākos un mazākos gabaliņos.

Raneks ieraudzīja Eilu nākam no krama apstrādes teritorijas. Tumš­ādainais vīrietis nevarēja noliegt arvien pieaugošo satraukumu un sievietes pievilcību, ko viņš izbaudīja katru reizi, kad viņu ieraudzīja. Viņa estēta izjūtu jau no paša sākuma piesaistīja šīs jaunās sievietes formu pilnība - viņa nebija tikai skaista sieviete, uz kuru bija patīkami skatīties, viņas kustībām piemita izsmalcināta un pirmatnēja grācija. Raneka acs uz tādām lietām bija ievingrināta; šajā gadījumā viņš ne­varēja ieraudzīt ne mazāko pozas izrādīšanu, ne samākslotību. Eila bija izturēta un ar bezbailīgu pārliecību, kas izlikās tik dabiska, it kā viņa ar to būtu piedzimusi, un radīja dižciltības iespaidu.

Raneks raidīja sievietei sirsnīgu smaidu. Šo smaidu nevarēja neievē­rot un ignorēt, tāpēc Eila viņam tikpat sirsnīgi atsmaidīja pretim.

-    Vai tavas ausis piežūžoja ar runām par krama apstrādi? - Raneks apjautājās, piešķirdams savam jautājumam nedaudz ironisku pieskaņu. Eila pamanīja šo niansi, bet īsti nesaprata tās nozīmi, tomēr domāja, ka tā ir jāuztver ar humoru, kā joks.

-    Jā. Viņi sarunājas par akmeņiem. Par sagatavju, instrumentu un uzgaļu izgatavošanu. Vimezs taisa brīnišķīgus pīķu uzgaļus.

-    Ā! Viņš jau droši vien tev izrādīja ari savus dārgumus, vai ne? Tev taisnība, tie patiešām ir brīnišķīgi. Ne vienmēr esmu pārliecināts, ka Vimezs to apzinās, bet viņš ir kas vairāk nekā amatnieks. Tas vīrs ir īsts mākslinieks.

Eilas piere saraucās. Viņa atcerējās, ka Raneks bija tieši tāpat iztei­cies par viņas lingas lietošanas prasmi, un tāpēc nebija pārliecināta, vai pareizi sapratusi šī vārda nozīmi.

-     Vai tu esi mākslinieks? - viņa jautāja.

Vīrietis sāji pasmaidīja. Viņas jautājums bija aizskāris Raneka dvē­seles stīgu vārīgajā vietā, kas viņam allaž bijusi ļoti sāpīga.

Viņa ļaudis uzskatīja, ka Māte vispirms bija radījusi garu pasauli un gari visās lietās ir nevainojami. Pēc tam gari radījuši savas kopijas - dzīvu cilvēku būtnes, lai apdzīvotu laicīgo pasauli. Gars bija etalons - paraugs, no kura tika veidotas visas dzīvās būtnes, bet neviena kopija nekad nevar būt tik perfekta kā pats oriģināls; pat paši gari nevar radīt nevainojamas kopijas, tieši tāpēc visi cilvēki ir tik atšķirīgi.

Cilvēki bija neatkārtojami, viņi bija tuvāki Mātei nekā citi gari. Māte dzemdēja Savu kopiju un nosauca to par sievieti, tad radīja vīrieti, tas tika dzemdēts tieši tāpat, kā katrs vīrietis nāk šajā pasaulē. Pēc tam Lielā Māte lika ideālās sievietes garam sajaukties ar ideālā vīrieša garu un tā­dējādi radīja daudz dažādu garu bērnus. Bet tikai Viņa Pati izlēma, kurš vīrieša gars sajauksies ar sievietes garu, pirms iepūtīs savu dzīvības spēku sievietes mutē, lai iestātos grūtniecība. Un dažiem Viņas bērniem - gan vīriešiem, gan sievietēm - Māte dāvāja īpašus talantus.

Raneks sevi dēvēja par kaulu apstrādes meistaru - viņš radīja tādus priekšmetus, kas bija līdzīgi dzīvām, garīgām lietām. Tās personificēja dzīvas būtnes, padarīja tās vizuālas, saprotamas un kalpoja kā svarīgi rituāla priekšmeti dažādās Mamutu cilts ceremonijās. Tie, kuri mācēja radīt tādas lietas, tika turēti lielā godā, tie bija talantīgi mākslinieki - Mātes izredzētie.